Dēliņš piedzima 29. grūtniecības nedēļā...

 16. februāris 2009 11:00 Pieredze  skatījumi: 61384

Mans dēliņš dzima 29.–30. grūtniecības nedēļā. No rīta aizstaigāju pie ārsta uz pārbaudi un nokārtoju papīrus dekrēta atvaļinājumam, bet vakarā piecos sākās asiņošana.



Foto: mammamuntetiem.lv


Visu grūtniecības laiku nebija nekādu problēmu, ja neskaita pastiprinātus izdalījumus — piena sēnīti, kam ārsts pievērsa uzmanību tikai tajā liktenīgajā dienā. Man pašai tā bija pirmā grūtniecība, tāpēc daudz ko vēl nezināju.

Lai ārstētu piena sēnīti, man izrakstīja vagināli lietojamas zāles, ko es arī ievadīju. Un pēc stundas sākās asiņošana! Man taisīja ķeizargrieziena operāciju, un piedzima puisītis — 1,790 kg smags un 47 cm garš. Mūsu slimnīcā tik mazus bērniņus netur, tāpēc viņu pārveda uz 200 km attālo Valmieras slimnīcu. Tur dēliņam bija jāguļ pieslēgtam pie skābekļa un citiem medicīniskiem aparātiem, viņu, protams, baroja caur zondi. Es pati pie viņa varēju aizbraukt pēc nedēļas. Tāds maziņš, visādu vadu apņemts — tādu es viņu ieraudzīju pirmo reizi. Tā sākās mūsu abu cīņa par viņa dzīvībiņu. Es slaucu pienu, nesu māsiņām, viņas baroja, bet es stāvēju blakus. Pēc trim dienām mūs salika kopā vienā istabiņā, un es sāku darīt visu pati — barošanu, svēršanu un visu pārējo apkopi.



Tagad viņam ir 3,5 gadi un neviens nevar pateikt, ka dēliņš dzimis priekšlaikus.



Valmierā mēs bijām tieši mēnesi. No slimnīcas mūs izrakstīja, kad dēliņš svēra 2,100 kg. Es, protams, neko nezināju par priekšlaicīgi dzimušu bērnu aprūpi. Tomēr mēs tikām galā ar visu. Daudz palīdzēja mana mamma, māsas un vīrs. Puisēns attīstījās normāli, pat atbilstoši vecumam, kādā viņam bija jādzimst. Staigāt sāka gada vecumā, runāt runā normāli un blēņas arī dara! Tagad viņam ir 3,5 gadi un neviens nevar pateikt, ka dēliņš dzimis priekšlaikus. Galvenais ir ticēt! Man pašai gan bija depresija, domāju, ka tas nekad nebeigsies... Lūdzu Dievu, lai sargā mūsu dēliņu un dod viņam spēku dzīvot un cīnīties. Pēc tam bija vēl visādas pārbaudes, jo priekšlaikus dzimušie varot būt vājredzīgi vai akli (to es uzzināju tikai vēlāk, jo slimnīcā neviens to nestāstīja), pārbaudīja, kā attīstās viņa smadzenes un sirds, bet viss ir kārtībā, un puika aug ņiprs un veselīgs. Tagad gaidām mazo brāli, kuram jādzimst marta beigās, un nu esmu gudrāka.
Lielu paldies gribu teikt Valmieras slimnīcas PAC nodaļas visiem darbiniekiem par viņu darbu. Veselību un izturību jums, strādājot tādu darbu!



0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Aktuālā rubrika: Esi man blakus

Lasi vēl

Reklāma

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk