Patiess stāsts: 25 gadu vecumā kļuvu par sešu bērnu mammu... 27

 21. oktobris 2013 12:00 Raksts  skatījumi: 21552

Par Ievu, kas 25 gadu vecumā kļuva par sešu bērnu mammu, aizbildniecībā paņemot divus brāļus, māsu, brālēnu, māsīcu un mammas māsu – invalīdi, žurnāls Una rakstīja jau pirms pāris gadiem. Taču viņas stāsts nenoveco, tas iedvesmo un dod spēku  – nepadoties, bet palīdzēt saviem tuvajiem arī tad, ja vistuvākie cilvēki pasaulē novērsušies. Ieva teic, ka tas nemaz nav grūti – rūpēties par tik daudziem aizbilstamajiem. Grūti ir tad, spriež Ieva, kad cilvēki sāk domāt, cik gan smaga ir viņu dzīve. Ieva ir iemācījusies dzīvot viegli!



Māris Ločmelis (SunsStudio), žurnāls Una


Esmu uzaugusi Lejasciema Gulbenes rajonā. Un, cik vien sevi atceros, vienmēr esmu gribējusi tiki no turienes prom, jo nekad tur neesmu jutusies labi. Man šķita, ka tur ir auksti, ka neviens mani nesaprot, cilvēki ir ļoti noslēgti, neatsaucīgi un egoistiski. Mamma bieži dzēra, viņai ir problēmas ar alkoholu. Mans tētis dzīvo Cēsīs. Vecāki izšķīrās, kad man bija 11 gadi. Laikam tieši tāpēc tur valdīja tik milzīga bezcerība, nekārtība un netīrība, un es vienkārši nespēju Lejasciemā saskatīt sev nākotni. Tāpēc, kad pabeidzu pamatskolu, man uzreiz bija skaidrs, ka jātiek prom. Taču īsti nezināju, uz kurieni gribu doties mācīties. Tagad saprotu, cik briesmīgi tas ir, ja cilvēkam nav sapņu, nav ideju, ko viņš grib darīt... Tā nu es tovasar neiestājos nevienā skolā. Labi, ka mamma attapās, un mēs kopā aizbraucām uz Jāņmuižas profesionālo vidusskolu. Bija jau septembra sākums, vienīgā brīvā vieta bija lauksaimniecības nodaļā. Tur arī paliku. Bet ne uz ilgu laiku – izturēju pusgadu. Man ļoti nepatika – bija jāceļas četros no rīta un jāiet cūkām tīrīt aizgaldu, jābaro un jāgana govis. Man likās, ka mēs tur esam pieņemti nevis mācīties, bet gan strādāt – kā bezmaksas darbaspēks skolas saimniecībā.

Tagad saprotu, cik briesmīgi tas ir, ja cilvēkam nav sapņu, nav ideju, ko viņš grib darīt...

Tik un tā jutos patiešām laimīga, ka esmu prom no mājām. Kaut arī man nepatika Jāņmuižā, tā vide, kurā biju nonākusi, mani ļoti mainīja un pozitīvi ietekmēja. Līdz tam biju klusa, pat negribēju ar citiem sarunāties, visu laiku domāju – kaut tik neviens nenāktu pie manis parunāties. Bet laikā, kamēr tur mācījos, es apguvu prasmi sarunāties ar cilvēkiem. Protams, es pratu sarunāties ar man pazīstamiem cilvēkiem arī līdz tam, bet nekad negribēju sākt sarunu ar kādu svešinieku. Var teikt, ka kļuvu atvērtāka apkārtējai sabiedrībai, kas izrādījās daudz pretimnākošāka par Lejasciema iedzīvotājiem.

Tā kā no Jāņmuižas līdz mājām Gulbenes rajonā bija krietni tālu, bet mana vecmāmiņa dzīvoja turpat netālu - Cēsu rajona Vaives pagasta Eglītēs , tad nedēļas nogalēs braucu pie viņas, nevis uz mājam. Godīgi sakot, man arī negribējās braukt pie mammas, kaut gan man ļoti pietrūka māsas Kristas un brāļu Kristapa un Nika. Ar viņiem man vienmēr bijušas ļoti labas attiecības, turklāt viņi vēl bija pavisam mazi – Niks tikai togad bija piedzimis. Kristai bija 3 gadi, Kristapam – četri gadi. Mani, protams, ļoti interesēja un uztrauca, kā viņiem klājas, īpaši Nikam. Mani ar viņu saista nesaraujamas saites, jo tā sanāca, ka viņš piedzima mājās, un es viņu pieņēmu. Man bija tikai 15 gadu. Mamma teica, ka jāsauc ātrā palīdzība un jābrauc uz slimnīcu, jo sākušās dzemdības. Mēs izsaucām, bet no Gulbenes līdz Lejasciemam ir 23 kilometri, un ātrā palīdzība vienkārši nepaspēja atbraukt. Niks piedzima ļoti ātri. Mājās nebija neviena cita, kurš mammai varētu palīdzēt. Viņa man teica, kas jādara. Protams, bija bail, bet pašu galveno es paveicu - noķēru viņu, pārgriezu nabas saiti un nosēju to, lai gaiss netiek iekšā. Kad atbrauca mediķi, viņi pārsēja to pareizi, nogrieza nabassaiti tik daudz, cik bija nepieciešams, un aizveda Niku un mammu uz slimnīcu. Atceros, man toreiz bija kauns par notikušo, nevienam to nestāstīju, jo 13 gadu vecumā man likās, ka normālas sievietes dzemdē slimnīcā, nevis mājas. Tagad es, protams, saprotu, ka tur nebija nekā apkaunojoša. Tā nebija nolaidība, bērns vienkārši piedzima ļoti ātri. Tagad, kad skatos uz Niku, kuram ir jau 10 gadi, es to atceros un domāju – redz, es viņu pieņemu šajā pasaulē. Un, pateicoties šai pieredzei, man nebija bail, kad pirms trim gadiem pasaulē nāca mans dēliņš Matīss. Es nebiju tik uztraukusies, kā citas jaunās māmiņas, jo zināju, ka dzemdības nav nekas briesmīgs.

Atceros, man toreiz bija kauns par notikušo, nevienam to nestāstīju, jo 13 gadu vecumā man likās, ka normālas sievietes dzemdē slimnīcā, nevis mājās.

Laikā, kad sāku regulāri ciemoties pie vecmāmiņas, pie viņas mitinājās manas mammas māsa Ilze, kas ir invalīde jau kopš bērnības un nespēj dzīvot pastāvīgi, kā arī mana māsīca Aiva un brālēns Alvis. Viņi ir manas mammas māsas Daigas bērni. Kad Aiva piedzima, Vitas mamma gribēja meitu atdot bērnunamā, bet vecmāmiņa to nepieļāva un paņēma meiteni pie sevis. Kad pēc diviem gadiem mammas māsai piedzima Alvis, viņa ar dēlēnu aizbrauca uz Eglītēm pie vecmāmiņas un palika tur dzīvot. Viņa bija sapratusi, ka pati vēlas audzināt savus bērnus, vienīgi pacietības viņai pietrūka, un pēc trim gadiem viņa vienkārši pazuda – aizgāja, un viss. Tas notika pēc kāda gadījuma, kad abas mammas māsas un vecmāmiņa bija nokļuvušas slimnīcā. Es tobrīd biju pie mammas Lejasciemā, mums piezvanīja no Vaives pagasta padomes un teica, ka viņas visas saslimušas ar plaušu karsoni un ievietotas slimnīcā, un nav neviena, kas parūpējas par Alvi un Aivu, ka arī apkopj lopus. Mammai bija trīs mazi bērni, tāpēc viņa nevarēja braukt. Neviena cita nebija, un es vienkārši sapratu, ka man jābrauc. Daudz neanalizēju radušos situāciju. Kad viņas visas atgriezās mājās, es pie dzīves Eglītēs jau biju tik ļoti pieradusi, jutos tur kā mājās un paliku dzīvot pie vecmāmiņas. Iestājos Cēsīs vakarskolā, un man pirmo reizi mūža patika mācīties.

Vecmāmiņas dzīves pēdēja gadā... Viņa laikam juta, zināja, ka šis ir viņas pēdējais gads. Agrāk viņa bieži vien izturējās stingri, dažkārt pat šķita, ka viņai nepatīk, ka es dzīvoju Eglītēs, bet nu viņas attieksme pret mani bija pilnīgi mainījusies. Viņa man neko nepārmeta, bet vienreiz pajautāja, vai es rūpēšos par Aivu, Alvi un Ilzi? Atbildēju, ka, protams. Rūpēšos, kaut gan tobrīd man nebija ne jausmas, ko tas nozīmē. Laikam tā atbildēju tādēļ, lai viņa vairs nejautātu. Man taču vispār nebija pieņemama doma, ka vecmāmiņas kādreiz vairs nebūs. Kamēr cilvēks ir dzīvs, mēs nedomājam, kā būs, kad viņa nebūs. Bet tajā vakarā, kad vecmāmiņa nomira, man likās, es zināju, ka tā notiks. Biju tam gatava. Laikam vecāmāte mani bija sagatavojusi, man pašai nemanot. Tāda vieda vecāmāte...

Attaisnojums bija tāds – kā tu drīksti mani lamāt, ka esmu dzērusi? Man taču ir nomirusi mamma!

Man tobrīd vispār nebija skaidrs, kas jādara. Zvanīju uz pagasta padomi un prasīju, ko lai iesāku, ja vecāmāte ir nomirusi. Nu, kur lai viņu lieku? Mēs, protams, bijām izsaukuši ātro palīdzību, kad vecaimātei palika slikti, bet viņi atbrauca pārāk vēlu un kad redzēja, ka tā ir mirusi, vienkārši aizbrauca. Tikai vēlāk uzzināju, ka viņi tā vienkārši nemaz nedrīkstēja aizbraukt. Nākamajā dienā piezvanīju Aivas mammai un savai mammai, lai pateiktu, kas ir noticis. Mana mamma atbrauca vienu dienu pirms bērēm... galīgi piedzērusies. Attaisnojums bija tāds – kā tu drīksti mani lamāt, ka esmu dzērusi? Man taču ir nomirusi mamma!

Jau nākamajā dienā pēc vecāsmātes nāves man ganīja no bāriņtiesas un prasīja - vai tu esi gatava uzņemties atbildību par Alvi, Aivu Un Ilzi? Teicu – jā! Es par to nedomāju, tas man likās pats par sevi saprotams. Vēlāk pagasta padome man piedāvāja iekārtot Ilzi pansionātā. Bet man tas likās tik nepareizi! Protams, es saprotu, kāpēc viņi tā darīja, – man bija tikai 21 gads, es biju piekritusi kļūt par Aivas un Alvja aizbildni, un viņiem droši vien likās, ka man būs par grūtu. Bet Ilze ir mūsu mājas labais gariņš, ja viņa ir mājās – savā vidē, kurā jūtas droši –, tad ļoti daudz var man palīdzēt saimniecībā. Un viņa taču ir daļa no mūsu ģimenes!

Viņi tomēr ļoti mīl mammu, jo viņa ir laba, kad nedzer, vienmēr parūpējas un apčubina. Bet, tiklīdz ierauga glāzīti, tā viss cits kļūst nesvarīgs.

Es oficiāli biju kļuvusi par Eglīšu māju saimnieci un biju atbildīga par trim cilvēkiem. Nevienu brīdi neesmu domājusi: ak, cik ļoti grūti man ir, jo tas nemaz neatbilst patiesībai. Laikam jau tā ir – kad par grūtumu nedomā, tad tas nemaz nav tik smags. Bet mani visu laiku uztrauca arī tas, kā dzīvo mani brāļi un māsa Lejasciemā. Es ļoti negribēju, lai viņi uzaug tādus pašos apstākļos kā es, negribēju, lai viņu bērnību pavada tāds tukšums un bezcerība. Regulāri braucu pie viņiem ciemos, un ar katru ciemošanās reizi kļuva arvien sliktāk. Bērni vienmēr bija ar netīru muti un rokām, nemazgātās drēbēs, izsalkuši un nosaluši. Reiz aizbraucu, kad mājās vispār neviena nebija. Sameklēju ciemā mammu, aizvedu mājās, mēs izrunājamies, un man likās, ka viņa saprot, cik nopietna ir situācija. Nopirku brālim telefonu, lai varētu viņus sazvanīt. Zvanīju, jautāju, kā klājas, kur mamma. Viņš man atbildēja – viss kartībā, mamma aizgāja pēc malkas. Nākamajā dienā tas pats. Un atkal. Tad man kļuva skaidrs, ka nekas nav kārtībā, ka mamma no mūsu sarunas neko nav sapratusi... Kad aizbraucu, izrādījās, mammas jau nedēļu nav bijis mājās. Kāpēc bērni man meloja? Domāju, ka viņi nojauta, kāpēc tik ļoti interesējos, saprata, ka gribu viņus vest prom, un viņiem no tā, iespējams, bija mazliet bail. Viņi tomēr ļoti mīl mammu, jo viņa ir laba, kad nedzer, vienmēr parūpējas un apčubina. Bet, tiklīdz ierauga glāzīti, tā viss cits kļūst nesvarīgs. Diemžēl. Lūk, šajā pēdējā reizē bērniem teicu – būs jābrauc prom, tā dzīvot nevar. Aizbraucu uz pagasta padomi un pateicu, ka ņemu bērnus pie sevis, ka viņiem jāiet skolā, nevis visu laiku jādzīvo mājās netīrībā un ka es to vairs nepieļaušu. Tad atradu mammu, pateicu to viņai, bet viņa bija tādā stāvoklī, ka nesaprata, ko viņai saku. Tobrīd cerēju, ka mamma atjēgsies, sapratīs, ka viņai ir atņemti bērni, un saņemsies. Diemžēl tā nenotika.

Kad mamma bija attapusies, viņa man zvanīja un prasīja – kur ir bērni? Tajā brīdī es viņu ķircināju, jo atbildēju, ka nezinu. Man tik ļoti sāpēja notikušais, es nevarēju saprast, kā cilvēks var tā izturēties pret saviem bērniem. Tobrīd laikam liku viņai saprast, ka bērni ir bērnunamā. Protams, tas bija ļauni, bet es nevarētu teikt, ka to nožēloju. Diemžēl viņa ne tobrīd, ne tagad nesaprot, kāpēc es tā izdarīju.

Tobrīd cerēju, ka mamma atjēgsies, sapratīs, ka viņai ir atņemti bērni, un saņemsies. Diemžēl tā nenotika.

Situācija bija briesmīga - es apzinājos, ka nevaru uzturēt vēl trīs cilvēkus. Tobrīd Kristai jau bija 12 gadi. Kristapam – 13. Nikam – 9 gadi. Man likās, ka ar tiem līdzekļiem, kas man ir, es netikšu galā. Protams, man ļoti daudz palīdz mans draugs – Matīsa tētis Jānis; par katru nozīmīgo lēmumu, ko pieņemu, esmu konsultējusies arī ar viņu, jo viņš mūsu ģimenē ir galvenais pelnītājs. Esmu ārkārtīgi gandarīta, ka viņš mani vienmēr atbalsta. Toreiz es runāju ar pašiem bērniem – mēs apsēdāmies, un es brāļiem un māsai izskaidroju, kāda ir situācija, ka es nevaru visus paņemt, ka būs jāiet uz bērnunamu. To, cik slikti tobrīd jutos, aprakstīt vienkārši nav iespējams. Man likās – varbūt jāsūta uz internātskolu, tad vismaz nedēļas nogalēs viņi varēs braukt pie mums uz Eglītēm. Pateicu viņiem visu to. ko negribēju teikt... Bet situācija bija šausmīga, izejas nebija. Bērni saprata, viņi bija ar mieru.
 

Tad sekoja pats briesmīgākaisman bija jābrauc uz Lejasciemu, lai to paziņotu bāriņtiesai. Jo tuvāk  biju Lejasciemam, jo vairāk sapratu, ka nevaru, vienkārši nevaru to Izdarīt. Pateikt bērniem mājās man to bija vienkāršāk, bet pateikt bāriņtiesai - tas nozīmē, ka tā arī notiks. Un viss – atpakaļceļa vairs nebūs. Pa ceļam izraudājos un, nonākusi Lejasciemā, jau biju pieņēmusi citu lēmumu – pateicu, ka ņemu aizbildniecībā visus bērnus.

Man ir žēl, ka ne mana mamma, ne viņas māsa nezina, kāda ir sajūta, kad bērni no visas sirds tev atnes apsveikumu un pasaka, ka tevi mīl. Cik ļoti viņas sevi ir apzagušas!


Kad atgriezos mājās, viņi visi skatījās uz mani lielām un gaidošām acīm. Kas nu būs? Uz kurieni mūs sūtīs? Bet es neapzinājos, kāda situācijā viņi ir, ka viņiem vajag zināt atbildi. Man bija labi, es biju pieņēmusi lēmumu, kas man ir pa prātam. Tā nu sanāca, ka es viņiem uzreiz nepateicu, kur viņi tagad dzīvos. Vēlāk mēs visi apsēdāmies pie galda, un es prasīju – kā jūs domājat, ko mēs tagad darīsim? Laikam mazliet viņus ķircināju. Bet man liekas, ka viņi jau bija sapratuši, jo es biju tik mierīga. Bērni atbildēja - nezinām. Un es teicu – jāsāk iet skolā, bet tepat, mūsu pagastā. Tas bija liels atvieglojums mums visiem – mēs paliekam kopā! Vienīgi nebija skaidrības, kā izdzīvosim. Ber toreiz es vēl cerēju, ka mamma saņemsies... Diemžēl tas nav noticis līdz par šai dienai. Nav tā, ka es būtu mammu pametusi, ne! Esmu mēģinājusi viņai palīdzēt – divas reizes aizvedu uz Straupes narkoloģisko slimnīcu, viņa paris mēnešus pat apmeklēja psihologu. Šovasar paņēmu viņu pie mums uz Eglītēm – šķita, tas viņai liks saņemties. Bet pēc nedēļas viņa aizbrauca atpakaļ uz Lejasciemu. Pamatojums bija tāds. ka viņai vajag paņemt dažas mantas, bet patiesībā viņa vairs nevarēja izturēt. Alvis un Krista mammu todien pavadīja uz autobusu un vēlāk pastāstīja, ka pirmais, ko viņa izdarīja, tikusi līdz veikalam – nopirka divlitru pudeli alus. Manuprāt, ar to viss ir pateikts.

Atceros, vecmāmiņa ļoti bieži sev skaļi jautāja - ko es esmu iedarījusi nepareizi, ka manas meitas nav spējīgas pašas audzināt savus bērnus? Es daudz esmu domājusi par to, cik netaisnīgi ir tas, ka cilvēki, kuri vēlas bērnus, gadiem ilgi nevar kļūt par vecākiem, bet sievietes, kuras nav gatavas viņus audzināt, dzemdē. Uz ko tad Dievs skatās? To es nespēju saprast. Man ir pazīstamas sievietes, kuras visiem spēkiem cenšas palikt stāvoklī, bet nesanāk. Taču man nešķiet, ka cilvēkiem, kuriem dažādu apstākļu dēļ nevar būt mazuļi, būtu pienākums audzināt to cilvēku bērnus, kuri paši to negrib darīt. Kaut gan tas, protams, būtu daļējs risinājums.

Eju uz vecāku sapulcēm, kur esmu pati jaunākā mamma. Bet mani tas neuztrauc, mani vispār vairs neuztrauc, ko citi domā. Un mums beidzot ir svētki!

Kāda ir mūsu dzīve šobrīd? Mēs esam saliedēti kā viena liela komanda. Protams, es esmu atbildīga par visiem, man vienmēr jāparūpējas, lai viņi būtu apģērbti un paēduši. Sākuma bija grūti – bērni bija tādā badā, ka man katru dienu vajadzēja braukt uz veikalu pēc pārtikas, tagad to daru tikai trīs reizes nedēļā. Ir taču atšķirība, vai ne? Katru dienu pārbaudu, kas viņiem skolā uzdots un vai tas ir izpildīts. Visiem pārbaudu, arī vislielākajiem. Eju uz vecāku sapulcēm, kur esmu pati jaunākā mamma. Bet mani tas neuztrauc, mani vispār vairs neuztrauc, ko citi domā. Un mums beidzot ir svētki! Mēs tiem gatavojamies un svinam ģimenes lokā. Atceros, aizpagājušā gadā Mātes dienā Aiva bija uzrakstījusi apsveikuma kartīti, viņi bija sataisījuši puķu pušķīšus, es ārā dārzā kaut ko darīju un viņi visi atnāca pie manis, nodziedāja dziesmu par bučiņām. Es, protams, sāku raudāt. Biju ārkārtīgi aizkustināta. Atceros, ka tobrīd domāju – nē, tas nav jāsaņem man! Būtu loģiski, ja šādu apsveikumu saņemtu vecāki, jebkuros svētkos man ir žēl, ka ne mana mamma, ne viņas māsa nezina, kāda ir sajūta, kad bērni no visas sirds tev atnes apsveikumu un pasaka, ka tevi mīl. Cik ļoti viņas sevi ir apzagušas! Es saprotu un novērtēju to, ka bērni mani mīl un pateicas man.

Nekad agrāk mums nav bijis īstu Ziemassvētku. Protams, vecāki mums pasniedza dāvanas, bet svētki – tas taču ir process, kopīga gatavošanās. Tagad gan mums ir pavisam citādi. Mēs ejam uz mežu un meklējam eglīti: es eju līdzi, jo man mājasmātei, ir jāraugās, vai eglīte derēs. Tad mēs eglīti pārnesām mājās un visi kopā rotājam – gan ar nopirktām bumbiņām, gan ar pašu gatavotiem rotājumiem. Katrs iekarina eglītē to, ko vēlas. Un tad, protams, vēdera apmierināšana. Tas gan nav nekas īpašs, būtiskākais ir tas, ka mēs esam kopā. Tieši tas jau rada vislielāko prieku! Vissatraucošākais bridis bērniem ir dāvanu saņemšana. Bet dāvanas nekad netiek iedotas tāpat vien – ir jānopelna. Un tas parasti ir ļoti jautri! Mums vispār visiem kopā ir jautri un labi! 


Materiāls publicēts sadarbībā ar žurnālu Una un izdevniecību Dienas Žurnāli.


 



27 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Lasi vēl

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk