Dauzonīgie bērni - vecāku uzvedības spogulis. Komentē psihoterapeite A. Plūme 6

 19. oktobris 2009 15:00 Speciālista viedoklis  skatījumi: 29323

Teiciens, ka bērni vecumā no viena gada līdz trim ir vecāku spogulis ir absolūta patiesība. Kā to saprast un ko tas nozīmē, stāsta Ģimenes centra klīnikas psihoterapeite Anita Plūme.



Foto: Shutterstock.com

Ja gribam, lai bērns ir pieklājīgs, jābūt pieklājīgiem ne tikai vienam pret otru, bet arī pret bērnu.


„Ne tikai draudzīga dzīvošanās, bet arī strīdi un kautiņi ir mūsu ģimenes divu sāncenšu sabiedrotie. Puika Roijs (3 gadi) un meitenīte Alise (2 gadi) visādi mēģina sadzīvot. Esmu ievērojusi, ka viņi rīkojas tieši tāpat, kā mēs, pieaugušie, risinot savus strīdus. Mēs gan nekaujamies, bet vienmēr turamies katrs pie sava uzskata un nepiekāpjamies. Kā iemācīt bērnus rīkoties citādi?"

Konfliktu risināšana ir liela māksla, kuras pamatus sāk apgūt agrā bērnībā, faktiski sākot no gada vecuma. Arī strīdēšanās iemaņas nāk no mums, pieaugušajiem, jo bērni neapzināti apgūst visu, ko mēs darām, — kā mīlam, kā atpūšamies un kā dusmojamies.
Bērni ļoti labi uztver konstruktīvus strīdus, kad vecāki nonāk līdz kompromisam. Ir pētījumi, kas liecina, ka atrisināti strīdi praktiski neiespaido bērna psiholoģisko attīstību, kamēr strīdi bez risinājuma, kad pāris, piemēram, pārstāj viens ar otru sarunāties vai sarunājas, bet neatrisinātā konflikta spriedze paliek, bērns psiholoģiski cieš. Šo situāciju pielīdzina psihiskai traumai, kas aizkavē attīstību un veselīga paštēla veidošanos.
Ja vecāki viens otram nekad nepiekāpjas, arī bērni to atkārtos. Jāpatur prātā, ka bērni VIENMĒR ir greizsirdīgi viens uz otru, tādēļ augsne konfliktam ir vienmēr.

Ko darīt?
Pirmkārt, ja bērni strīdas bez risinājuma, līdz sāk kauties, jums jāiejaucas.
Otrkārt, iejaukšanās ir ar noteiktu uzdevumu — jums jāierāda, kā var atrisināt radušos konfliktu.
Treškārt, noteikti noskaidrojiet strīda būtību un OBLIGĀTI UZKLAUSIET ABAS PUSES, jums jābūt šķīrējtiesnesim.
Ceturtkārt, piedāvājiet veidu, kā mierīga ceļā atrisināt radušos situāciju.
Piektkārt, VIENMĒR uzslavējiet bērnus par atrisināto strīdu.

Secinājums: bērns daudz ko var apgūt, un jūs varat to ierādīt darīt citādi, nekā esat pieraduši paši.

„Esmu Igora (3 gadi) tētis. Nesaprotu, kāpēc viņš ir tāds delveris. No citiem pārņem tikai sliktās lietas, pat lamu vārdus buldurē. Varbūt es pats dažkārt neesmu labākais piemērs, tomēr kāpēc viņš nevar pateikt "paldies", kad paēd, un sasveicināties ar vecmāmiņu? Tad viņu pārņem kautrība. Kā panākt, lai puika ievēro arī labo piemēru?”

Pirms komentēju, gribu atvainoties vecākiem iepriekš, jo turpmākais var šķist kritiski vai pārmetoši, kaut arī tā nav domāts. Ļoti labi saprotu, kā veidojās audzināšanas tradīcijas ģimenē un cik automātiski tās lietojam ikdienā.
Tomēr, ja gribat, lai jūsu atvasīte aug par pieklājīgu cilvēku ar labām manierēm jeb augstu sociālās inteliģences līmeni, vispirms sāciet paši ar savām savstarpējām attiecībām. Neaizmirstiet — mīlestības vadīts, jūsu bērniņš atdarina JŪS!
Ja gribam, lai bērns ir pieklājīgs, jābūt pieklājīgiem ne tikai vienam pret otru, bet arī pret bērnu. Līdz ar to labais piemērs vienkārši darbosies kā paraugs. Ja pieklājīgi esam reti, tad arī reti varam to sagaidīt no jaunās paaudzes, jo darīt kaut ko neierastu ir grūti. Nav brīnums, ka bērns kautrējas, jo tas ir kā pārbaudījums, nevis ikdienas uzvedība.
 
Ko darīt?
Pirmkārt, atceraties, ka būt par vecākiem nav viegli. Esat lepni, ka gribat šo godpilno uzdevumu veikt labāk nekā caurmērā! Jūs audzināt labu un vērtīgu cilvēku šai pasaulei.
Otrkārt, mīliet sevi, viens otru un bērnu, esiet viens pret otru tādi, kā gribat, lai citi ir pret jums.
Treškārt, ierādiet bērnam labas lietas un paslavējiet viņa labo uzvedību.
Ceturtkārt, mēģiniet būt neitrāli, kad dzirdat rupjus vārdus, ko mazais atkārto, jo, nesaprotot šo vārdu jēgu, viņš lieliski izprot jūsu pastiprināto reakciju un tulko to kā lielu patiku, ko jūtat pret viņa teikto. Dzirdot rupjību, var neteikt neko, var pajautāt, kurš teica šo vārdu, un pateikt, ka jums tas vārds nepatīk, ka jums nepatīk, ka viņš — labs zēns — saka tādus vārdus, jo labi puikas tā nerunā.

Jums ir rīcības izvēle, tikai nesatraucaties un nedusmojaties par dzirdēto, vienkārši izsakiet savu attieksmi un neaizmirstiet atzīmēt labās lietas, ko bērniņš saka vai dara.

Materiāls tapis sadarbībā ar Ģimenes centra klīniku un žurnālu mūsdienīgiem un mīlošiem vecākiem Mazulis!



6 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Lasi vēl

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk