Tētis karā (dienasgrāmata)

 14. oktobris 2009 9:00 Pieredze  skatījumi: 7855

Andris Skanis jau ceturto mēnesi Afganistānā pilda dienesta pienākumus ISAF sastāvā, bet mājās viņu gaida sieviņa un brīnumbērns — Emīlija, apburoša divarpus gadus veca jaunkundze. Piedāvājam ieskatu Andra dienasgrāmatā.



Foto no personīgā arhīva


Kad kļuva zināms, ka mana vienība deleģēs mani ceļam un godpilnam uzdevumam, smaidīju un bezgala priecājos. Galu galā — lielisks veids, kā uzlabot savas mākas un prasmes, redzēt ko jaunu un interesantu. Kā arī iespēja nopelnīt kādu naudiņu. Ar lepnu, pašcieņas pilnu seju pusskriešus devos mājās un lepni ziņoju sievai: tavs vīrs ir varonis! Protams, gaidot sajūsmas un urā kliedzienus. Dīvaini, sieva nemaz nebija priecīga, drīzāk nepatīkami pārsteigta. Viņas viedoklis nemaz nesakrita ar manējo. Jautājums tika apspriests gari un plaši, pamatoju, kāpēc vēlos braukt, viņa — kāpēc man būtu jāpaliek mājās. Manas darba gaitas viņu vairāk satrauc nekā iepriecina, bet tādu profesiju esmu izvēlējies, tāds ir mans darbs. Negribīgi tomēr tiku palaists.

Jautājums tika apspriests gari un plaši, pamatoju, kāpēc vēlos braukt, viņa — kāpēc man būtu jāpaliek mājās.


Dzīve mainās, visi mājas darbiņi tagad ir uz viņas pleciem. Un, protams, Emīlītis. Kamēr vēl biju Latvijā, ne čiku, ne grabu. Tēva meita. Kā katram bērnam savi stiķi un niķi, bet vienmēr mēģinām sarunāt. Pirms pašas misijas nedaudz brīva laika, nokristījam mazo, aizgājām uz Zooloģisko dārzu pie lāčiem. Aizraujoši, pat nezinu, kuram patīk labāk — man vai meitai.

Atvadas, skūpsts mīļotajai, kas cenšas neraudāt, buča aizmigušajam meitēnam. Skumīgi. Visu cieņu sieviņai, kas uz ko tādu ir parakstījusies.

Protams, brauciens uz šejieni ir kā lēciens nezināmajā. Visi ir redzējuši filmas par karu, kur galvenais varonis ar urā saucieniem uzvar ļaunos, bet dzīvē ir citādi. Apmēram deviņu stundu lidojums, un esam klāt. Pirmais iespaids — karsts. Te tiešām ir karsts. Mazari Šarifa, pilsēta, kurā nolaižamies pirms izlidošanas uz gala mērķi, atrodas ielejā starp kalniem. Izskatās vareni. Pirmās bildes, pirmie zvani uz mājām, lai nomierinātu satrauktos mājiniekus. Tālāk atkal lidmašīnā un uz Meimenu, manām jaunajām mājām sešu mēnešu garumā.

Nav gluži tā, ka nesam mieru, sauli un laimi afgāņu tautai, drīzāk cenšamies palīdzēt atkopties no kara, sniegt drošības izjūtu, lai cilvēki mierīgi varētu dzīvot un strādāt.


Iedzīvojušies esam, darba gana. Nav gluži tā, ka nesam mieru, sauli un laimi afgāņu tautai, drīzāk cenšamies palīdzēt atkopties no kara, sniegt drošības izjūtu, lai cilvēki mierīgi varētu dzīvot un strādāt. 30 gadu garumā šeit ir karots. Šim karam ir vairāk gadu nekā man. Un tas ne tuvu nav galā.

Sazvanos ar ģimeni katru dienu. Pašsaprotamie sīkumi Latvijā te kļūst par lieliem notikumiem. Vīri, kuriem ir ģimenes un bērni, ar interesi uzklausa stāstus par pirmajiem spertajiem solīšiem, jauniem zobiņiem. Lepni smaidot, vēsta kolēģiem, ka viņa bumbulītis pieņēmies svarā un ēdot labi. Rāda bildītes. Es arī lepojos...

Emīlija arī nāk pie telefona aprunāties, prasa, kad tētis būs mājās. Saku, ka oktobrī. Mazā izaugusi liela, mums ir fantastiskas sarunas. Mammu klausi? Nemāku! Jaunais mīļvārdiņš. Kad dvīņubrālis ierodas ciemos, tiek pamatīgi nopētīts. Esam ļoti līdzīgi. Mazā saprot, ka tas tomēr ir krusttēvs. Taču tāpat sākumā cer, ka tētis. Sieva teic, ka mazā pielīp kā dadzītis, nepieciešams kāds vīra cilvēks.

Esmu noilgojies. Tiešām.

Bet nekas, vēl trīs nedēļas, un braukšu uz Latviju atvaļinājumā. Nav vairs ilgi, jāpaciešas.

Viss, tagad pie darba.

P.S. Bučas Emīlim!

Andra Skaņa fotogalerija portālā mammam.lv/tetiem.lv
 



0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Lasi vēl

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk