Kristiānas gaidīšanas dienasgrāmata (1. daļa)

 13. februāris 2009 21:00 Pieredze  skatījumi: 6975

Ikviena bērniņa ienākšana šajā pasaulē ir brīnums. Kopā ar topošo māmiņu Kristiānu (24) un tēti Jāni (28) — abi ir radošo profesiju pārstāvji — izsekosim viena šāda brīnuma rašanās gaitai.



Foto no personīgā arhīva


1. daļa. Uzzināšana (10.04.2008.)

Hmmmm… jau labu laiku jūtu, ka kaut kas ar mani nav īsti kārtībā, bet vainoju pavasara drēgnumu un daudzos darbus, tā kā tūlīt, tūlīt jādodas uz Parīzi un jāpaspēj izdarīt tik daudz. Bet nu jau jūtu, ka kaut kas pavisam nav vairs kārtībā… Pēdējos gados mēnešreizēm ir bijis konkrēts ritms, bet nu vairs nav kā parasti. Pēc vienas dienas jādodas uz Parīzi, un nospriežu, ka jāķeras pie pirmā sava organisma saprašanas posma — jānopērk grūtniecības tests. Jā... bet tas jātaisa no rīta, tā ka rīt pirms došanās uz lidostu būs jāpaspēj. Vakarā, atnākusi mājās, Jānim jau ieminos, ka ar mani kaut kas nav kārtībā šai ziņā, bet neko konkrēti neminu, un tā nu tas paliek…

 

Es ieraugu svītriņas (nu jau vairs neatceros, kuras bija īstās) un ļoti daudzas reizes pārlasu lietošanas instrukciju, kurā arī rakstīts, ka tests noteikti jātaisa vēlreiz.



Līdz pienāk rīts… Es ieraugu svītriņas (nu jau vairs neatceros, kuras bija īstās) un ļoti daudzas reizes pārlasu lietošanas instrukciju, kurā arī rakstīts, ka tests noteikti jātaisa vēlreiz. Apsēžos un pastāstu Jānim par savu atklājumu. Viņš, protams, priecīgs, it kā visu laiku jau to būtu zinājis. Es arī, protams, bet apjukusi, jo plānots šis gadījums nebija (lai kā kolēģe vilktu uz zoba, ka tie jau lielie un varenie plāni ekonomiskās krīzes sakarā), bet tajā pašā laikā īpaši izsargāts jau arī ne. Tik atliek vien sajūsmināties, ka mazais no kosmosa ir sapratis pats, ka īstais laiks nu ir pienācis — kā tāda dāvana mūsu kopā būšanas četru gadu jubilejā. Saku Jānim, ka vēl nevar sapriecāties, jo jātaisa taču atkārtotais tests, tomēr jau pazvanu savai ginekoloģei (protams, pieraksts iespējams tikai pēc mēneša ), un pa ceļam uz lidostu nopērkam vēl vienu testu, jo nav ne jausmas, kā tas varētu būt franču valodā.
Pirmais Parīzes iespaids — visapkārt ļoti, ļoti smird. Jānis gan neko īpaši nejūt.

Nākamais rīts. Pieceļos satraukta un atkal dodos izpētīt savas svītriņas. Atkal viss tāpat kā vakar , bet joprojām Jānim saku, ka nevar vēl dikti sapriecāties, jo, re, instrukcijā kaut kas minēts, ka tests var būt maldīgs kaut kādas tur slimības iespaidā.
 

Pirmais Parīzes iespaids — visapkārt ļoti, ļoti smird. Jānis gan neko īpaši nejūt.


Tā nu mēs paši Parīzē kā mazi bērni. Ēdam kūkas un sēžam parkos, jo staigāt dikti ātri apnīk. Un visu laiku prātā tik domas, vai tiešām notiek tas viss, ko domājam, kā vispār tas notiek un ko darīt. Gribas jau kaut ko palasīt, kādam pajautāt, bet īsti nav šādas iespējas, tāpēc atliek vien paļauties uz nedēļas lēno ritumu. Draugi, kuriem tagad jau divi bēbīši, skatoties mūs video, smej par manu nepārtraukti apjukušo sejas izteiksmi.
Tūlīt jādodas atpakaļ uz Latviju, un saprotu, ka vēl mēnesi negribu dzīvot šādā neziņā, tāpēc zvanu un saku savai ārstei, kas par lietu un ka man noteikti pie viņas jātiek.
Un… jā-ā… esmu atpakaļ, un jau nākamā dienā ieraugām savu atklājumu — sešus milimetrus garu knīpiņu bildītē. Daktere arī dod norādījumus, ko darīt, ja sākas kaut kas līdzīgs asiņošanai (kaut gan galvā tik un tā nav skaidrs, kā tas varētu izskatīties un kā īsti uzreiz rīkoties), un par visu, visu pārējo (izrādās, nav joka lieta šis viss), kā arī mājās sākam lasīt, lasīt… Un te nu notiek tas, ko 32. nedēļā apliecina vecmāte Agita Laksa Premium Medical sagatavošanas kursos, — grūtniece ir kā sūklis, kas sevī uzsūc visu informāciju un nelaiž vaļā. Ja es visas šīs trakās lietas, kas tik nevar notikt, būtu zinājusi visu laiku — nekad nebūtu lidojusi uz Parīzi.


Ja es visas šīs trakās lietas, kas tik nevar notikt, būtu zinājusi visu laiku — nekad nebūtu lidojusi uz Parīzi.


Tāpat turpinu visu, par ko brīdina ārsts, papildināt ar informāciju no forumiem, kā, piemēram, calis.lv. Bet kādā ceturtajā mēnesī saprotu, ka tas nekam neder — katram tur savs stāsts, savs viedoklis. Sabīties par daudz ko var ne pa jokam un piesavināties sajūtas, vai tik tagad tas nenotiek ar mani arī. Tāpēc apņemos vairs neko no tā nevērt vaļā, nelasīt, bet tikai paļauties pati uz sevi. Iedomājos pati sev savu sargeņģeli un piespiežu domāt tikai labas domas.
Tomēr visu šo laiku vēlos kaut varētu pazvanīt savam ārstam katru dienu, nebēdājot, ka varbūt tērēju viņa laiku ar savām muļķībām. Tāpat tajos brīžos, kad pēkšņi kaut kas liekas tik šaubīgi, iedomājos: kaut būtu tāds grūtnieču uzticības telefons, kur var piezvanīt, izstāstīt savas sajūtas un dabūt apstiprinājumu, ka tas taču normāli. Jānis uztraucas, vai tiešām pietiek ar vienu vai divām ārsta apmeklējuma reizēm, bet baidos būt smieklīga, tāpēc ārstam neko nejautāju, bet katru apmeklējumu gaidu kā lielu notikumu.



0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Aktuālā rubrika: Esi man blakus

Lasi vēl

Reklāma

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk