Zviedrijā lūdz palīdzību Latvijai 6

 12. oktobris 2009 10:00 Pieredze  skatījumi: 12068

Kādu dienu vecākais dēls no skolas pārnesa mājās lapu ar aicinājumu sagatavot somu ar dažādiem piederumiem kā dāvinājumu Ziemassvētkos Lietuvas bērniem. Pēc informācijas izlasīšanas biju nedaudz apjukusi. Pirmā rindkopa tajā skanēja šādi:



Foto no personīgā arhīva


„Vairāk nekā 15 000 bērnu Lietuvā dzīvo uz ielas. Cēsīs un tās apkārtnē ir vairāki simti bērnu. Šie bērni dzīvo ļoti smagos un grūtos apstākļos – vai nu bez vecākiem vai ar ļoti nabadzīgiem vecākiem.”

Mana pirmā doma bija, ka projekts ir krāpniecība, jo palīdzības organizācijai galu galā jāzina, vai ziedojums paredzēts Latvijai vai Lietuvai. Taču, kā vēlāk noskaidroju skolā, kļūda radusies tulkojumā. Proti, tulkojot informāciju no zviedru uz angļu valodu. Acīmredzot tulks nav īpaši tuvās „attiecībās” ar kaimiņvalstu ģeogrāfiju, jo tas, ka palīdzība vajadzīga Lietuvai, tika pieminēts ne vienu reizi vien.
Ir tāda savādi nepatīkami sajūta – pirmkārt, tādēļ, ka es zinu, ka bērniem Latvijā patiešām neklājas viegli; otrkārt, tādēļ, ka viena tāda dāvanām pilna soma būs ļoti mazs palīdzības „piliens” patieso vajadzību virknē.
 
Tas, ka zviedri nereti neorientējas kaimiņvalstu nosaukumos un tās jauc (visbiežāk Latviju nosaucot par Lietuvu), ir pieredzēts ne vienu reizi vien. Tāpat tas, ka dažkārt atsevišķiem Zviedrijas iedzīvotājiem nav īstas skaidrības par to, kur tieši Latvija atrodas.

Taču man pēc tam, kad noskaidrojās pārpratums ar tulkojumu, un tapa skaidrs, ka palīdzība patiešām tiks sūtīta Latvijas bērniem, radās pārdomas par savu reakciju un izjūtām. Ja godīgi, man būtu vieglāk ap sirdi, ja palīdzību patiešām vajadzētu Lietuvas, ne Latvijas bērniem. Vislabāk, protams, ja ne vienai, ne otrai. Ir tāda savādi nepatīkami sajūta – pirmkārt, tādēļ, ka es zinu, ka bērniem Latvijā patiešām neklājas viegli; otrkārt, tādēļ, ka viena tāda dāvanām pilna soma būs ļoti mazs palīdzības „piliens” patieso vajadzību virknē. Treškārt, man ir neērti, ka cilvēkiem manā Dzimtenē joprojām jābūt savā veidā atkarīgiem no citu valstu dāvanām un palīdzības.

Man atmiņā ir deviņdesmito gadu sākums, kad pati biju pusaudze. Mainījās valsts iekārta, mainījās naudas vienības. Es un daudzi mani draugi lielā mērā dzīvojām no dažādiem palīdzības sūtījumiem. Tās bija tā dēvētās „humpalu” drēbes, pārtika, saimniecības piederumi, kurus mēs saņēmām baznīcā, kuru tolaik apmeklējām. Taču tas bija toreiz – pirms 17-18 gadiem!

Vai tiešām pēdējie desmit labklājības gadi Latvijā bijuši viena vienīga ilūzija? Kolektīvais sapnis?

Palīdzības sūtījums tiks sagatavots arī mūsu ģimenē, neskatoties uz manām pretrunīgajām izjūtām. Ceru, ka tas uz mirkli iepriecinās kādu mazu cilvēkbērnu otrpus Baltijas jūrai.

Māra Simons
, mammām.lv reģistrētā māmiņa

Māra par sevi:

Kopš 2007.gada nogales dzīvoju Zviedrijas pilsētā Upsalā. Nokļuvu tur sava toreiz vēl nākamā vīra dēļ. Gregs ir jaunzēlandietis, bet nu jau septiņus gadus dzīvo un strādā par pētnieku Zviedrijā. Audzinām divus dēlus: manu astoņus gadus veco dēlu Andreju un gadu veco Martinu. Ik pa laikam mūs apciemo arī Grega deviņgadīgie dvīņu puikas. Pirms pārcelšanās uz Zviedriju strādāju PR jomā. Pašlaik mans vienīgais darbs ir būt mammai.

 



6 Pievienot komentāru

Lasi vēl

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk