Dzemdību stāsts: Mana ilgi gaidītā diena

 07. oktobris 2009 15:25 Pieredze  skatījumi: 24149

Brīdinu, ka šis būs dikti garš stāsts... esmu sīkumaina. :-)



Foto iesūtījusi Dace Dobele, mammam.lv reģistrētā māmiņa. Attēlā redzamā māmiņa nav šī stāsta varone.


Pienāca ilgi gaidītais 18. aprīlis, bet no dzemdību priekšvēstnešiem ne miņas, ne ziņas... Tā 21. aprīlī devos uz kārtējo vizīti pie savas dakteres. Vizītes laikā viss tika pārbaudīts, paklausīts, pajautāts un daktere teica: nu ko, šodien vai, vēlākais, rīt OBLIGĀTI jādzemdē (bet es iepriekš no sarunas sapratu, ka šonedēļ). Vēlreiz apjautājos: kā būtu, ja tas notiktu līdz piektdienai? Viņa spītīgi — ŠODIEN!
Saņēmu savu kārtējo nosūtījumu uz Bulduriem, izgāju no kabineta un satraukti zvanīju vīram. Tā kā bez sagatavošanās braukt nevarēju, turklāt ne 17. aprīlī (paldies Dievam jau garām), ne arī 21. aprīlī (sliktu atmiņu dēļ) negribēju dzemdēt, tad nu vienojāmies, ka 22. dodamies uz slimnīcu!
Somas jau mēnesi iepriekš sakravātas auto bagāžniekā. Vīrs, uz to visu skatoties, teica: tu tur dzīvot sataisījies?
Nakti pavadīju satraukti. Pamodos. Brokastis. Rīta vanna. Viss kā parasti, joprojām — NEKAS NENOTIEK!

Somas jau mēnesi iepriekš sakravātas auto bagāžniekā. Vīrs, uz to visu skatoties, teica: tu tur dzīvot sataisījies?


Ap plkst. 9.00 ieradāmies Jūrmalā. Mani laipni sagaidīja un ieveda kabinetā pie Jutas Novkunskas, kas mani pieslēdza paklausīties toņus. Tie bija OK, kontrakciju nebija (varbūt arī bija, tikai neko nejutu). 10.00 pie manis ieradās vecmāte un aicināja uz apskates telpu uz krēsla. Biju jau saklausījusies baisos stāstus par nepatīkamajām sajūtām pārbaudes laikā, kas arī apstiprinājās. Konstatēja divarpus centimetru atvērumu un piebilda, ka viss kārtībā, ka varam droši doties mājās. Sliktākajā gadījumā, ja nekas nenotiek, 27. aprīlī no rīta jābūt slimnīcā. Daktere arī pabrīdināja, ka var būt nepatīkamas sajūtas pēc pārbaudes un arī kādi smērējumi — lai nesatraucos. Tad nu, lai būtu pavisam droša, nosūtīja mani tajā pašā dienā uz doplerogrāfiju +USG mazulītei (lai pārliecinātos, vai tiešām nevajag steidzami dzemdēt un stimulēt) uz KZS klīniku.

39. vai 40. nedēļa?

Tur mūs vēlreiz kārtīgi pārbaudīja, vēlreiz pārliecinājāmies par placentas stāvokli, un daktere izbrīnīti teica, ka viss jau notiek, dzemde ir pilnībā gatava, dzemdes kakliņš ļoti īss, viss liecina, ka līdz 27. aprīlim es „nenovilkšu”. Izbrīnīja, ka USG rādīja atšķirīgus datus. Pēc vieniem datiem man bija 41. nedēļa, bet pēc citiem tikai 39. (40. nedēļa pēc USG tobrīd sanāca tieši 24. aprīlī).
Vīram sacīju, ka laikam dzemdēšu 24. aprīlī. Jau visu grūtniecību man bija nojauta, ka dzemdēšu naktī.
Pēc apskates Jūrmalā tajā pašā dienā viss arī sākās.
Kā jau mani brīdināja, pēc izmeklējuma uz krēsla visu dienu ik pa brīdim vilka vēderu. Tā tas turpinājās arī naktī, kas mijās ar pastāvīgiem WC apmeklējumiem.


Precīzi plkst. 24.00 kārtējais WC apmeklējums. Opā-ā-ā.. Korķis laukā! Tad beidzot sapratu — viss notiek pa īstam, tagad tik uz priekšu!
 

Visu dienu skaitīju kontrakcijas internetā, programmā, kuru man ieteica paziņa. Pa visu dienu pierakstīju pilnu lapu ar kontrakcijām, kuras tobrīd vēl uztvēru kā „normālas” pēcpārbaudes sajūtas. Lai atvieglotu savas ciešanas, iegāju siltā vannā, vārtījos putās, dzēru karstu tēju un cerēju, ka pāries, bet nekā.
Beigās, vīra mudināta, zvanīju uz slimnīcu. Otrā galā klausuli pacēla vīrietis (kā vēlāk izrādījās Dr. Valdis Mozgirs). Stāstīju, kā ir, bet nepasacīju galveno — kontrakciju starplaikus! :) Viņš ieteica iedzert nošpu, piebilzdams, ka, ja būs īstās sāpes, nelīdzēs.
Tā visu dienu sēdēju gultā sarāvusies 90 grādu leņķī un atspiedusies pret sienu. Ik pa laikam zvanīja vīrs un jautāja, kā man ir. Pašai iekšēji joprojām bija izjūta, ka tas pēc apskates ir normāli.
Tā pagāja diena, vīrs atgriezās no darba ātrāk, ar vakariņām un ilgi gaidītajām nošpas tabletēm. Tad sākās vēl lielākas sāpes, varbūt tāpēc, ka vairāk atslābu, vīrs bija līdzās, jutos drošībā. Iedzēru uzreiz divas tabletes. Nekā. Pēc divām stundām vēl divas. Nekā. Joprojām gaidīju dzemdību sāpes, kas būs pa visu vēderu, nevis vēdera lejasdaļā un krustos. Ūdeņi taču arī nebija nogājuši, arī vēders nebija noslīdējis, nekā, izņemot korķi iepriekšējā naktī.
Sēdēju, iekrampējusies dīvānā. Vīrs neizturēja, lika man vēlreiz zvanīt uz slimnīcu, palīdzēja saģērbties un devās pēc automašīnas. Zvanīju uz slimnīcu, tur klausuli pacēla samiegojusies sieviete, kura atbildēja, ka pa telefonu jau atvērumu nevar redzēt, lai tik braucam un skatīsim, kas un kā. Cilvēks ar humoru.
Kontrakcijas tobrīd jau bija ik pa trim minūtēm.

...vīrs pie auto bija piestiprinājis divas A4 formāta lapas ar uzrakstu „DZEMDĒ”

Pēc tam, kad vīrs pie auto bija piestiprinājis divas A4 formāta lapas ar uzrakstu „DZEMDĒ”, izbraucām, skatījos auto pulkstenī un skaitīju laikus, kontrakcijas tobrīd jau bija ik pa trim min.
Vīrs stūrēja auto un ar labo roku turēja manu vēderu, satraukdamies, vai sāp, vai varu izturēt. Viņa satraukums bija acīm redzams. Braucot gar Spici, pamanījām, ka patrulēja Ceļu policija. Stipri pārsniedzot ātrumu, pa trešo joslu aizšāvāmies garām. Puiši gan noskatījās, tomēr laikam pamanīja lapas ar uzrakstu un pakaļ nedzinās. Visu to laiku, kā jau biju mācīta vingrošanā pie fizioterapeites, centos cītīgi un pareizi elpot visu kontrakciju laiku.
Precīzi plkst. 23.00 piebraucām pie slimnīcas. Durvis bija ciet. Zvans pie durvīm, pienāca apsargs un, redzot, ka turos cieši pie punča, ātri atvēra durvis. Vīrs ar „svarīgāko” somu rokās palīdzēja man pārvietoties. Iegājām vestibilā pie lifta, kurš nedarbojās. Centāmies tikt līdz trešajam stāvam, pa ceļam atkal sākās kontrakcija, kuru pārlaidu turpat uz dīvāna. Vecmāte (acīm redzami pārgurusi un samiegojusies) uzaicināja mani uz apskates telpu. Vīrs palika ar manu somu uz dīvāna gaidīt tālākos norādījumus. Ierausos krēslā, daktere, pieslēgusi mani pie monitoriem, gaidīja manu kārtējo kontrakciju, veica atvēruma pārbaudi, kas bija daudz sāpīgāka nekā iepriekš. 

Astoņi centimetri!
Vecmāte apskatīja un teica: „Nu ko, astoņi centimetri.” Uz ko es atbildēju: „AK DIEVS!” Un viņa man pretī: „„Ak Dievs” būtu tad, ja atbrauktu, būtu nomocījusies un būtu tikai četru centimetru atvērums.” Nu ko, vairs nav ilgi! :)Pati biju neizsakāmi apmierināta ar mājās „nolauztajiem” centimetriem. Nākamajā kontrakcijā man pārdūra augļūdeņus, kuru faktiski nebija, vien tāda maza tējkarote (tagad skaidrs, kāpēc nenogāja ūdeņi). Paralēli tika uzdoti dažādi jautājumi par manu vispārējo veselības un ģimenes stāvokli. Vīrs, izrādījās, pa to laiku jau bija pārģērbies, sanesis visas mūsu mantas uz ģimenes palātu un gaidīja mani. Pēc apskates devos uz savu palātu pārģērbties. Pa ceļam redzēju man pretī nākam vīru, man asaras acīs, kamols kaklā — sapratu, ka tūlīt jau viss sāksies pa īstam!

„Ak Dievs” būtu tad, ja atbrauktu, būtu nomocījusies un būtu tikai četru centimetru atvērums.

 

Pēc tam kad biju gatava, vecmāte aicināja mani kopā ar vīru doties uz dzemdību bloku. Pa ceļam, atbalstoties pret sienām, „izbaudīju” vēl pāris kontrakcijas, kas nu jau bija kļuvušas stipri biežākas un īsākas, kā arī sāpīgākas. Turējos, cietos un elpoju, elpoju, elpoju. Ieejot zālē, daktere lūdza man aiziet uz tualeti un uztaisīt draudzīgo klizmiņu. :D Iegāju tualetē, ieraudzīju vannu, bumbu... Un sapratu, ka šis viss man vairs nespīd, pat epidurālā anestēzija nebūs (biju iedomājusies, ka to visu izmantošu dzemdību laikā). Kamēr darbojos ar klizmu, atsākās sāpes, nu, tā kā drusku nelaikā...
Atbalstījos pret palodzi, kustinot gurnus (tobrīd ķermenis pats tā rīkojās), elpoju, dzēru ūdeni, jo ļoti slāpa, balstījos pret vīru un klusēju, ik pa laikam ievaidoties. Tad vecmāte man lika apsēsties uz dzemdētāju soliņa (klausīju vecmāti un darīju visu, ko viņa teica), ar muguru atspiedos pret vīru, kas sēdēja uz kušetes, cieši iekrampējusies viņa plaukstās, atkal mocījos biežajās kontrakcijās.
Pieslēgta pie monitoriem, redzēju un jutu katru savu kontrakciju. Katras kontrakcijas laikā vecmāte centās pārbaudīt atvērumu un to, cik zemu mazais jau ir. Atceros vien to, ka kunkstēju, ka negribu lielu bērnu, ka tik lielu, cik man vēl pirms pāris dienām solīja (4,5 kg!), tik tiešām nedabūšu laukā (pašai tagad kauns — šitā runāt dzemdību laikā!). Saņēmos un nedomāju par „lielo bērnu”. Pati gan biju kaut kā jau aprēķinājusi vidējos parametrus, kas stipri atšķīrās no ārstu solītā, tomēr, kā izrādījās, kļūdījos tikai par diviem centimetriem un 200 gramiem! Likās, ka laiks apstājies un tas viss nekad nebeigsies. Paralēli daktere man deva mazās baltās tabletītes, kuras beigās kā narkomāne jau pati prasīju! Nezinu, ko tās deva, bet jutu, ka vajag, varbūt vienkārši pašiedvesma, nezinu. Jutu aizvien lielāku, sūrstošāku spiedienu, seja svila un tirpa, man slāpa, galva bija dulla un mazliet reiba. Jutu vēl pirms brauciena apēsto rasola pēcgaršu, par ko tajā brīdī nožēloju, kaitināja dakteres uzvilkto gumijas cimdu smaka (bet sapratu — tas viss pieder pie lietas).

Atceros, dzemdību laikā bija tik daudz dažādu emociju, ka pati sevi vairs īsti nesapratu un nepazinu.

Mazliet pēc plkst. 24.00 pēc vecmātes aicinājuma apgūlos uz kušetes, sāniski, uz viena gurna, otru kāju cieši vilku sev klāt un, kad sākās sāpes, spiedu, cik spēju. Tā pāris reižu. Daktere tik smaidot teica: „Būs melni matiņi.” Pāris minūtes, pirms mazā bija laukā, likos uz krēsla, vīrs nostājās man aiz muguras (vienmēr biju iedomājusies, ka visas dzemdības notiek tikai un vienīgi uz krēsla, nevis brīvi pārvietojoties pa dzemdību zāli, līdz pat pēdējam brīdim, virzot mazuli pa dzemdību ceļiem).
„Vienmēr biju iedomājusies, ka visas dzemdības notiek tikai un vienīgi uz krēsla, nevis brīvi pārvietojoties pa dzemdību zāli, līdz pat pēdējam brīdim, virzot mazuli pa dzemdību ceļiem.”
 Tajā brīdī jau bija nomainījies personāls — bērnu dakteres, sanitāre, ginekologs, jau iepriekš pieminētais Valdis Mozgirs, kas pienāca pie manis, pataustīja vēderu. Atcerējos stāstus, kā citām bērnus spiež laukā ar elkoņiem un vēl nezin kā, sabijos, taču dakteris vien piebilda: „Nē, nevajadzēs.” Atviegloti nopūtos. Vecmāte lika man ērtāk iekārtoties, atspiest kājas, instruēja, ko un kā darīt, kad sākas sāpes. Nepagāja ne mirklis, kad es kā tāda tukšpaure pārjautāju vēlreiz, kas un kā jādara (atmiņa tobrīd tiešām miglojās). Smieklīgākais bija tas, ka man visu laiku neapzināti cilājās dupsis, ko tobrīd vajadzēja spiest pie zemes. :D Tad nu kārtīgi iekrampējos rokturos, atbalstījos ar pēdām, spiedu dupsi uz leju un klausīju vecmātes lūgumam „nežēlot” savu dibenu, ar trīs pūtieniem pēc kārtas spiedu lēnām mazo laukā. Maza pauze, vecmāte palūdza manu plaukstu un, lai mani stimulētu spiest vēl stiprāk, ļāva pieskarties mazulītes matiņiem. Nākamajā piegājienā ar trim kārtīgiem pūtieniem mazā bija laukā.
Tētis pārgrieza nabassaiti (to ļoti vēlējos, kā simbolisku „atvienošanu” no māmiņas).


Biju atvieglota un tik ļoti laimīga, ka pat raudāt nespēju.


Mūsu Darena!
Silta, slapja un miegaina, 54 centimetrus gara un 3700 gramus smaga mazulīte, kas piedzima 24.04.2009., čučēja man uz punča. Mans dubultais Vērsītis! Gaidītā bļāviena nebija, jo ūdeņi bija zaļi, mazajai nabassaite bija divas reizes aptinusies ap kakliņu dzemdību laikā. Vispār mazā izskatījās samiegojusies, jo tajā laikā (pēc plkst. 23.00) viņa man puncī parasti čučēja. Laikam dzimšanas diena viņai nebija šķērslis.
Man sāka drebēt ceļi, it kā es būtu plika izmesta Ziemeļpolā, kaut man nesala. Izrādās, tā ir normāla pēcdzemdību reakcija. Mani sasedza. Tobrīd pētīju uz galda guļošo mazulīti zem skābekļa maskas un apbrīnā stāvošo vīriņu blakus mazajai. Fotografēju viņus, pati gulēdama uz galda... „Mūsu Darena...” es izdvesu.
Sekoja tā placentas padarīšana, kas pēc visa notikušā bija patīkama. Tad pie manis uz krēsla pieripoja Dr. Mozgirs ar paplāti, uz kuras bija šķēres, marles un vēl kaut kas. Pajautāju: vai kaut kas ir jāšuj, vai tad bija plīsumi? Ārsts mierīgi atbildēja: „Jā, bija gan plīsumi, gan griezums.” (To laikam pie visa pat nejutu!) Jāsaka, ka narkozes potes pirms šūšanas sāpēja vairāk nekā viss pārējais kopā!  Uzzināju, ka dakteris, kas mani „lāpa”, ir tas pats, ar ko jau pa dienu tiku runājusi pa telefonu. Viņš tikai nosmējās, ka zvanot nebiju minējusi pašu svarīgāko — kontrakciju starplaikus. Piebildu: ja būtu klausījusi viņu, tad noteikti būtu dzemdējusi mājās, jo viņa ieteikto „gaidi līdz rītam” nebūtu sagaidījusi.
Tad palikām mēs trijatā, laimīgi, pāris stundas abi pētījām savu mazo cilvēciņu, centāmies saskatīt kādu līdzību vienam vai otram. Apzvanījām tuvākos radus, lai gan bija plkst. 2.00 naktī, piezvanījām vecākiem, māsai uz Angliju. Pēc tam, patīkami pārguruši un labi paveikuši lielo darbu, devāmies uz savu palātu, kur saldi čučējām.
Tāds, lūk, ir mūsu stāsts.
Tagad šķiet — kaut vēl piecus bērnus pēc šitādām dzemdībām (tādas domas bija jau otrajā dienā pēc notikuma)...
Nu jau esam pilnu piecu mēnešu vecumā, bet šķiet — tas viss ar mums notika vēl vakar...


LIELS UN NOZĪMĪGS ATBALSTS MAN GAIDĪŠANAS UN DZEMDĪBU LAIKĀ, KĀ ARĪ MĀJĀS ESOT, BIJA UN IR MANS MĪĻOTAIS VĪRIŅŠ! PALDIES, KA TU MAN ESI!
ĻOTI LIELS PALDIES MŪSU VECMĀTEI ELITAI ANTONEI PAR TO, KA PALĪDZĒJA MUMS MŪSU LIELAJĀ DIENĀ!!!

Dzemdību pieredzi iesūtījusi Inga, mammam.lv reģistrētā mamma

Katras māmiņas dzemdību stāsts ir vienreizējs un neatkārtojams. Iesūti savējo!



0 Pievienot komentāru

Lasi vēl

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk