Vītolu ģimene: pārbraucot reizēm pat jāraud…

 04. oktobris 2009 11:00 Pieredze  skatījumi: 6339

Ja pirms gada kāds būtu teicis, ka dziedāsim regulārās televīzijas pārraidēs, veltījot tam lielumu savu spēku, domu un jūtu, pilnīgi izmainot savu dzīvju ritumu, atliekot malā lielāko daļu sev ierastu un svarīgu citu nodarbju – tas neliktos vis ticami, savā dienasgrāmatā ziņu portālā www.kasjauns.lv raksta Vitolu ģimenes galva Jānis Vītols.




Tomēr tagad tas ir noticis, ierastais piepildītais, tomēr rāmais notikumu plūdums pārveidojies nevaldāmi straujā skrējienā, kad nezini, kas gaidāms aiz nākošā līkuma, kad jauni iespaidi un iespējas mutuļo visapkārt un apziņa var būt par šauru, lai to visu vienlaikus aptvertu.

Dace reizēm pat raud, tik daudz no citiem ļaudīm uztverts īsā laikasprīdī, nu, atslābinoties, sevī sapresētās izjūtas atritinās, pārņem savā varā...

Brīžiem kādās krācēs paši sasitamies ar pierēm kopā un ieraugām šaurās vietas sevī, neatliekamus pašpārveides uzdevumus. Dažreiz liekas, ka tālāk vairs nebūs spēka. Un izrādās - varam savākties atkal no jauna, atvērt sevī vēl neizmantotu potenciālu. Un jūtam arī, ka strauji notiekošajā ir vēl kāds līdz galam neapjausts Virzītājspēks, paceļoša Iedvesma, kas padod roku un neļauj apstāties.
Sāp, ja paliek malā kādas līdz galam nesaskatītas acis, nesaklausītas sirdis, negribas paskriet nekam garām. Skumji, ja kāds mūs noturētu par lepniem. Tikām nepielūdzama notikumu gaita dzen tālāk un brīžiem jāpaliek cerībā, ka viss tomēr notiek vislabākajā veidā priekš katra. Un tāpēc tiecamies izdarīt vislabāko no savas puses tajā laika un telpas limitā, kas mums iedalīts no dabas un likteņa puses. Lai arī šobrīd sanāk tā, ka pat mīļākos draugus vairāk satiekam kā līdzjutējus zālē nevis dzīvē „ārpus ekrāna”.
Ticam, ka liktenis ir saprātīgs un neprasa no mums vairāk kā iespējams, bet tieši to, kas jādara mums. Tāpēc neatsakām tam, kas nāk pretī un cer, gaida uz mums. Zinājām, ka mums tiešām bija jādzied Baltu vienotības dienā Dubultos kopā ar citiem Pasaku mājas Undīne atbalstītājiem. Tāpat ieceram padziedāt šonedēļ sabiedriskā pasākumā „Alfa” Madonā, kļūt par krustvecākiem mīļu draugu meitiņai, ievadīt sadziedāšanos Baltijas danču nakts ietvaros un... priecīgi sagaidīt atbraucam vecākos bērnus pašā sestdienas vakarā.
Tomēr pati spilgtākā pieredze mums tagad tiek svētdienās no cilvēkiem apkārt, ar kuriem vēl pavisam nesen bijām sveši, bet tagad jau dzīvojam līdzīgos priekos, rūpēs un skumjās šķiroties. Pat esot sava izgājiena gaidās kameru, skatītāju un žūrijas priekšā, nav iespējams līdzi nejust apkārt viļņojošām emocijām, spriegumam, atvieglojumam, līksmei. Kad pēc raidījuma atgriežamies mājās nakts vidū vai agrā rīta stundā, nevaram aizmigt. Dace reizēm pat raud, tik daudz no citiem ļaudīm uztverts īsā laikasprīdī, nu, atslābinoties, sevī sapresētās izjūtas atritinās, pārņem savā varā, redzi tik daudz mirdzošu acu, seju, liekas, ka esi savienojies neredzamiem pavedieniņiem ar daudziem, daudziem. 

Un aizvien skaidrāk var apzināties - šī atraisošā, sildošā, izgaismojošā sajūta vienmēr ir bijusi dziļi katrā, tagad tikai vairāk uzdrošināmies tai atvērties un ļauties.


Pats jēdziens „svešs” pamazām zaudē savu līdzšinējo jēgu un pamatu mūsu un citu sirdīs, tā vietā radot vēl tik maz izzinātu, joprojām tik nereālu, tikai retos mirkļos uzmirdzējušu kopības sajūtu. Uz to gan esam gājuši apzināti jau līdz šim, veidojot savus notikumus. Droši vien jau visi, katrs savā veidā. Un aizvien skaidrāk var apzināties - šī atraisošā, sildošā, izgaismojošā sajūta vienmēr ir bijusi dziļi katrā, tagad tikai vairāk uzdrošināmies tai atvērties un ļauties. Kā caur dimanta sietiņu visu ieraudzīt.

Autors Jānis Vītols
Citu LNT šova Dziedošās ģimenes dalībnieku dienasgrāmatas lasi portālā
www.kasjauns.lv
 


 



0 Pievienot komentāru

Lasi vēl

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk


Notice: Undefined index: in /data/web/root/lib/art.php on line 1106