Ļoti bēdīgs stāsts par kādu sievieti un viņas bērnu

 30. septembris 2009 11:00 Raksts  skatījumi: 36982

Šo stāstu nebija viegli izstāstīt un arī uzklausīt. Šo stāstu nav arī iespējams izstāstīt visu nodzīvoto dienu garumā. Stāstu par māti un viņas smagi slimo bērnu. Taču arī tāda ir dzīve...




"Mammiņ, neuztraucies! Viss kārtībā!"
Pēc neizdevušās pirmās laulības, kas drīz vien izira, paliku viena ar četrus gadus vecu dēliņu. Savos nieka divdesmit un vēl mazliet gados biju jau krietni dzīves iedunkāta, jo mans pirmais vīrs bija alkoholiķis. Tā kā ne manā ģimenē, ne kaimiņos, rados vai paziņās neviens nebija uz tu ar alkoholu, iekritu kā circenis pelnos. Kad izšķīros, nosolījos vairs ne ar vienu vīrieti nesaistīties, dzīvot tikai sev un dēlam. Tomēr savas domas drīz vien vajadzēja mainīt, jo sastapu cilvēku, kas ar savu mīļumu un gādīgumu spēja mani piejaucēt..
Manam dēlam bija jau 12 gadu, kad pieteicas nākamais bērns. Ļoti gribēts un gaidīts. Es biju tik laimīga, ka šķitu pat mazliet jukusi aiz laimes. Kopš pirmajām grūtniecības dienām nekautrējos atklāti priecāties un teikt, ka gaidu bērniņu, ka man būs meitiņa, bitīte, kaut tolaik, pirms sešpadsmit gadiem, sabiedrībā nebija pieņemts lepoties ar lielu vēderu, drīzāk pretēji — sievietes to centās visādi slēpt. Bet es nevienam nejāvu aizmirst, ka esmu cerībās, sakot, ka šis ir īpašs notikums sievietes dzīvē, ka mani jālolo, ka man vajag šito un to.
Saulaini bija tikai pāris pirmie grūtniecības mēneši, jo tad atklājās, ka mana mammīte sirgst ar vēzi un ka viņai šai saulē atvēlēts pavisam neilgs laiks. Tas man bija liels trieciens, tāpēc turpmāk dzīvoju gluži kā nemaņā, var teikt, nāves ēnā. Mamma nomira pāris nedēļas pēc mazbērniņa piedzimšanas, tā arī viņu neredzējusi. Un tad vēl Černobiļas atomreaktora katastrofa, kuru es pieredzēju, sauļojoties Liepājas pludmalē un varbūt saņemot kādu radiācijas devu. Šīs abas traģēdijas gan jau skāra mani un manu bērniņu.
Dzemdības man bija smagas, tās tika stimulētas, jo es juku vai prātā aiz sāpēm. Nezinu, kāds tām īsti bija iemesls. Es dzemdēju Dzemdību namā, kurš tais gados bija briesmīgs konveijers, — nevienam nebija nekādas daļas par tevi.

Es iebildu, ka meita tikpat kā neguļ ne dienu, ne nakti jeb guļ atvērtām acīm


Kad pirmoreiz ieraudzīju savu meitiņu, savu Annu, viņa izskatījās kā maza lellīte -lielām zilām acīm. Ārsti atzina, ka viņa ir pilnīgi vesela. Arī galvenais neiropatologs (lai viņam veicas, tagad Amerikā strādājot par taksometra vadītāju!). Meita auga, bet es kļuvu arvien nemierīgāka, jo redzēju, ka kaut kas nav tā, kā vajag, ka viņa attīstās citādāk nekā pārējie bērni, nekā mans dēls, zīdainis būdams. Taču ārsta apmeklējuma reizēs poliklīnikā Anna uzvedās apburoši, kā mazai dāmai pieklājas - smaidīja un vāvuļoja savā valodā. Man teica - par ko jūs uztraucaties?! Pilnīgi vesels bērns. Es iebildu, ka meita tikpat kā neguļ ne dienu, ne nakti jeb guļ atvērtām acīm, izstāstīju, kādas īpatnības viņas uzvedībā vēl esmu novērojusi. Atbilde skanēja — neuztraucieties, gan jau gulēs! Cits ārsts atkal teica — tā jau tikai viegla encefalopātija, kas tagad ir daudziem bērniem. Dažas zālītes, un viss būs kārtībā. Vēl kāds dakteris izrakstīja kaudzēm medikamentu, par kuru iedarbību man nebija ne mazākās jausmas. Lai uzzinātu, ka bērns, tās lietojot, varētu justies, es pirmā izmēģināju tabletes — kā tāds sēņuvīrs.
Iekšēju aizdomu vadīta, es diezgan ilgi neļāvu Annai izdarīt profilaktiskās potes. Bet tad, ārstu optimistisko secinājumu iemidzināta, es tām piekritu. Turklāt man vajadzēja arī domāt par atgriešanos darbā un Annas iekārtošanu bērnudārzā. Pēc potēm meitiņa saļima, izplūda kā saldējums. Viņa sēdēja, gultiņā sakņupuši uz mugurkaula skriemeļiem, nevis dibentiņa, nokārtu galvu. Bija pazudis arī runas reflekss — Anna neizdvesa ne zilbītes, pat bija aizmirsusi tatināt. Devos uz Bērnu slimnīcu Vienības gatvē, kur sāka veidoties pirmie kooperatīvi, lai konsultētos ar atzītiem speciālistiem. Ārsts apskatīja Annu un sāka rakstīt diagnozi, daudz neko nepaskaidrojot, tikai skopi nosakot— jums būs daudz ar viņu jāstrādā. Kad izgāju no kabineta, ne mirkli nekavējoties izlasīju, kas rakstīts uz lapiņas. Ar zilo lodīti rakstītie vārdi bērnu cerebrālā triekti plus vēl garīgā atpalicība man šķita līdzvērtīgi nāves spriedumam. Kaut gan ārsts drosmes vai atbildības trūkuma dēļ man neizskaidroja, ko šī slimība nozīmē, es nebiju tik stulba, lai nesaprastu, ka tas ir viss, cauri. Ka tas ir krusts pāri bērna dzīvei, manai dzīvei, visai mūsu ģimenes dzīvei.
 

Cerība dod spēku
Kaut mazdrusciņ dvēseles miera ieguvu tikai tad, kad ar meitu nonācām Gaiļezera bērnu slimnīcas neiroloģiskajā nodaļā. Tur man paskaidroja — ir tā un tā, jūs, lai palīdzētu bērnam, varat darīt to un to. Un es sapratu, ka patiešām to varu. Jo ļoti gribēju Annu dabūt uz kājām, lai viņa nepaliek guloša, bet gan spētu pati saviem spēkiem pārvietoties, nomazgāties, nokārtot savas dabiskās vajadzības, saģērbties. Un to kopā ar mediķiem arī izdarījām, kopsummā kādus 30 mēnešus jeb gandrīz trīs gadus no Annas mūža pavadot slimnīcās un rehabilitācijas centros.
Mājās visu pārējo dzīve bija pakārtota meitai, jo viņu ne mirkli nedrīkstēja atstāt vienu bez uzraudzības. Dzīvojām milzīga komunālā dzīvokļa vienā istabā, no kuras līdz virtuvei bija labs gabaliņš ejams, tādēļ mēs - es, vīrs un dēls - pārvietojāmies uz maiņām gan uz virtuvi, gan vannas istabu. Kad pēc astoņiem gadiem atsāku strādāt, abi ar vīru uz maiņām devāmies uz darbu: viņš pa naktīm, es pa dienu.

Arī es biju nepārejošā stresā, jo man nebija neviena miera mirkļa, izņemot tās reizes, kad māsa paņēma Annu pie sevis uz laukiem..


Tā kā Annas darbošanos nevadīja saprāts, viņa ātri vien varēja radīt briesmas gan savai veselībai, gan dzīvībai. Visam no viņas tuvākās apkaimes, izņemot dažas nevainīgas rotaļlietas, bija jābūt novāktam. Ja kāds atnāca ciemos (šādu cilvēku ar katru gadu kļuva mazāk, līdz palika tikai paši paši tuvākie), somas, iepirkumu maisiņi un apģērbs bija jāliek uz skapjaugšas, lai Anna netiktu klāt. Tā bija jādara arī ar ēdamo, kuram piekļuvusi, meita varēja to milzīgā ātrumā, gaisu sarijoties, negausīgi kampt lieliem kumosiem un vēlāk tādēļ vemt. Tas nebija izsalkums, kas rosināja šo vilka apetīti, bet gan psihiskie traucējumi... Reiz Anna, vērojot, kā es cepu pankūkas, gribēja arī pati pamēģināt iejaukt mīklu. Atļāvu, jo biju turpat blakus. Iesitusi bļodā olas, pielējusi pienu un pielikusi miltus, viņā masai vēl pievienoja veļas pulveri un, sparīgi visu samaisījusi, cēla mīklu sev pie mutes. Pēdējā mirkli paguvu viņai izsist karoti no rokām.
Annai bija pastāvīgs stress, ko varēja izraisīt jebkas: tas, ka kāds ienāca istabā vai arī izgāja, tas, ka nerādīja pa televizora to multeni, ko viņa vēlas redzēt, vai arī tas, ka gribas uz podiņa, bet nespēj nokārtoties. Jo arī šie procesi viņai ne vienmēr pakļāvās. Reizēm atkal bija tā, ka viņai rokās ir maizes šķēle, kura jādabū līdz mutei, taču smadzenes nedod komandu saliekt rociņu, un Anna stāv ar izstieptu roku un histēriski kliedz. Kad viņai uznāca bezmiega periodi, bet kāds no mums, viņu pieskatot, aiz pārguruma uz īsu mirkli iekrita miegā, viņa varēja izvilkt visas drēbes no skapja, savelt tās murskulī, sēdēt tam pa vidu un apčurāties vai izdarīt lielās lietus. Ak, kungs! To bezcerību un izmisumu, kas mani pārņēma tādos brīžos, nav iespējams vārdos izstāstīt. Tāpat nevaru izsvērt, ko bija grūtāk izturēt — fizisko slodzi, jo jāpagūst tur, tur un tur, vai emocionālo slodzi, kad visu laiku esi kopā ar cilvēku, ar savu bērnu, kuram visikdienišķākās darbības sagādā milzīgu piepūli. Arī es biju nepārejošā stresā, jo man nebija neviena miera mirkļa, izņemot tās reizes, kad māsa paņēma Annu pie sevis uz laukiem. Tie man bija svētlaimes brīži.

 

Bija grūti viņam ieskaidrot, ka nekad nebūs citādi, ka Anna nekad neatlabs.


Es nevarēju atļauties sakropļot savu dēlu
Pirmos piecus Annas dzīves gadus man lielākais palīgs gan fiziski, gan emocionāli bija dēls, jo vīrs tad Ziemeļos pelnīja lielo naudu. Kas viss Robertam bijis jāpārdzīvo un jāzaudē tādēļ, ka jādzīvo kopā ar slimu māšeli! Taču viņš gluži kā pieaudzis cilvēks, bez jebkādiem niķiem, kaut pats vēl bija bērns, pieņēma šo situāciju. Ja, arī kavēja skolu, kad, piemēram, man, cilājot un staipot Annu, kas izauga liela un dūšīga, bija traumēta mugura. Tā kā meitai bija paniskas bailes no jebkāda veida transporta līdzekļiem, kad vajadzēja izkāpt no autobusa, viņa sastinga un nekustējās ne no vietas, tāpēc man ar spēku vajadzēja viņu dabūt nost no pakāpieniem un celšus izcelt ārā. Kādā nu kuro reizi pozā bijām, tādā stīvējāmies. Ņemot vērā, ka parasti rokās bija arī nesamie ar pārtiku un nepieciešamajām drēbēm Annai, manai mugurai bija pamatīga slodze.
Kad vīrs atgriezās no pelņas Ziemeļos, viņš nebija piedzīvojis to vistrakāko trakumu, kam cauri izgājām mēs ar dēlu. Virs atbrauca pie gatava bērna, kura uzvedības izpausmes viņš uzskatīja vienkārši par niķiem un mēdza Annai uzšaut pa pirkstiem, kā to tādās reizēs bija darījuši viņa vecāki. Man soli pa solītim vajadzēja vīram stāstīt, kas meitai kaiš, kā izpaužas viņas slimība un kā izturēties dažādās situācijās. Bija grūti viņam ieskaidrot, ka nekad nebūs citādi, ka Anna nekad neatlabs. Tas mums visiem bija nenormāli grūts laiks.
Kad dēlam palika astoņpadsmit, es sapratu, ka nedrīkstu viņu vairs ilgāk paturēt mājās, ka viņam jāsāk dzīvot patstāvīgi, lai nesakropļotu arī viņu... Jā, es uztraucos, kā Robertam vienam klāsies, taču vienlaikus arī ļoti uzticējos viņam. Un pamatoti. Tagad dēlam ir pašam sava ģimene, viņš studē augstskolā uzņēmējdarbību un joprojām, kad nepieciešams, ir mans atbalsts. Lai visi labie gari stāv viņam klāt!
 

 

Pēc ilgstošas ārstēšanās meita astoņos gados beidzot sāka puslīdz staigāt — nedroši, bieži krītot uz mutītes zemē, bet pati savām kājām!

 

Mazās uzvaras un lielie prieki
Kur es ņēmu enerģiju, lai to visu izturētu? No  Annas, jo patiesībā viņa ir vienīgais cilvēciņš, kura mani ļoti ļoti mīl tādu, kāda es esmu, bez jebkādiem nosacījumiem. Es centos viņas klātbūtnē nekad neraudat, taču ne jau vienmēr to spēju. Reizēm asaras nebija novaldāmas, un tad Anna nāca man klāt, apkampa un samīļoja. Nomierinājos es, un arī viņa kļuva mierīgāka.
Katra mūsu maza uzvara sagādāja man lielu prieku. Kad meita salika pirmo puzli, mēs abi ar dēlu stāvējām, elpu aizturējuši, jo tas nozīmēja, ka Annai bija pieticis pacietības gana ilgi ķimerēties. Tiesa, to viņa spēja izdarīt tikai vienu reizi sava mūža gaišākajā posmā. Lai arī kā viņa vēlāk centās, puzli nekad vairs neizdevās salikt. Un par to Anna ļoti dusmojās, jo atcerējās, ka reiz bija varējusi tikt ar šo uzdevumu galā.
Pēc ilgstošas ārstēšanās meita astoņos gados beidzot sāka puslīdz staigāt — nedroši, bieži krītot uz mutītes zemē, bet pati savām kājām! Tobrīd man šķita, ka mēs vēl varēsim ļoti daudz ko sasniegt, jo es mācījos no ārstiem, māsiņām, masieriem gan Vaivaru rehabilitācijas centrā, gan Gaiļezera slimnīcā un mājās ar meitu daudz nodarbojos. Taču viņas fiziskā attīstība palikusi tai pašā līmeni kā astoņu gadu vecumā - viņa ar grūtībām pārvietojas. Arī garīgajā attīstībā nekas nav nācis klāt — ar pasauli viņa sazinās, izmantojot tikai dažas zilbes, bet viņas mīļākā nodarbošanās ir papīra griešana ar šķērēm.
 

Pārbaudījumi nebeidzas
Manai pašapziņai un garīgai labsajūtai ļoti daudz ko nozīmēja tās dažas stundas dienā, kuras es varēju izrauties uz darbu tad, kad bija atgriezies vīrs un kad Anna sāka iet skoliņā. Es strādāju valsts iestādē, man bija brīvs darba režīms, lai es varētu pagūt meitai pretim pēc mācībām. Tā bija cita vide, citi cilvēki, citas problēmas. Bet drīz vien man tika uzlikti vēl vairāki pārbaudījumi: pusotru gadu pēc atgriešanās vīrs traģiski gāja bojā, vēl pēc pāris mēnešiem likvidēja manu štata vietu valsts iestādē, un es paliku bez darba, ka arī Annai pienāca pēdējais gads skolā. Viņa bija augumā pāraugusi pārējos bērnus, apaļīga, smaga un neveikla, turklāt dusmās kļuva agresīva, tāpēc apdraudēja pārējos bērnus.
Es neatceros, kā pārdzīvoju šo laiku. Darbojos autopilotā. Taču es nedrīkstēju sabrukt, jo biju atbildīga par Annu, kura ļoti sāpīgi pārdzīvoja tēva zaudējumu un atkrita atpakaļ savā attīstībā — nogulēja uz gultas četrus mēnešus. Man bija grūti meitai izskaidrot, kur palicis tētis, bet, kad izstāstīju, ka viņš ir debesīs pie Dieviņa un redz, kas notiek ar Annu, viņa tā kā nomierinājās.
Kad mazliet atguvos no pārdzīvotā, sapratu, ka jāmeklē darbs, jo ar apgādnieka zaudējuma pensiju un Annas invaliditātes pensiju izdzīvot nav iespējams. Kļuvu par bezdarbnieci. Nodarbinātības dienestā piedāvāja apmeklēt ļoti labus kursus mārketingā, lai man būtu vieglāk atrast darbu. Tā kā nodarbības bija no rīta līdz vakaram, man vajadzēja domāt, kas varētu pieskatīt Annu. Aizbraucu uz bērnu psihiskās aprūpes centru Ezerkrasti Berģos, lai vienotos, vai pa vasaru nevaru tur iekārtot savu bērnu. Direktors paskatījās uz mani un teica — ir atbrīvojusies pastāvīga vieta, varbūt esat ar mieru meitu iekārtot šeit uz ilgāku laiku. Man bija šoks, jo nebiju gaidījusi šādu piedāvājumu, un vienlaikus doma, ka es nedrīkstu atteikties, jo alternatīvas jau nav. Palikušas bez apgādnieka un es - bez darba, drīz vien būtu pusbadā un uz ielas nesamaksāto komunālo pakalpojumu rēķinu dēļ.
Faktiski neviens man bērnu nav atņēmis, taču viņas aizbildnis tagad ir psihiskās aprūpes centrs Ezerkrasti.
 

Dzīve pēc tam
Nu jau divus gadus Anna dzīvo pansionātā. Sākumā es viņu bieži ņēmu uz mājām, bet šie pārbraucieni viņai kļuva arvien apgrūtinošāki. Un nevis tādēļ, ka viņai mājās ļoti patiktu un pansionātā ne, bet tādēļ, ka viņa vairs mājās nemācēja atrast savu vietu. Viņa to bija pazaudējusi.
Kad pabeidzu mārketinga kursus, dabūju labu darbu ar pieklājīgu algu un sociālo nodrošinājumu augošā uzņēmumā. Papildus vēl mazliet tulkoju un vadu ekskursijas uz ārvalstīm. Gadiem ilgi man bija diena saplānota pa minūtei, vienmēr skrēju, ne par matu nenovirzoties no ierastā maršruta. Gadiem ilgi nebiju bijusi ne teātri, ne uz kino, ne vienkārši pasēdējusi kafejnīcā vai izlasījusi grāmatu. Es varēju izbaudi to, kas man tik ilgi bija liegts. Es atguvu otro elpu. Taču vienlaikus man ir arī vainas apziņa, ka Anna ir tur, bet es — šeit. Ar prātu saprotu, ka viņai Ezerkrastos ir labāk, ka visu, ko esmu varējusi viņai sniegt, esmu sniegusi, ka manas iespējas bija izsmeltas, tomēr nespēju pārdzīvot, ka viņai jādzīvo projām no mājām.
Patiesībā arī es pēc tiem 14 gadiem esmu fiziski un garīgi kropla. Jo cilvēks pēc kaut kā tāda nevar palikt vesels. Taču ir jādzīvo. Ezerkrastos teica, ka es nedrīkstot domāt par sevi, kā es jutīšos, ka man pirmām kārtām ir jādomā, kā jūtas Anna. Bet — manā dzīvē šobrīd ir ienācis ļoti mīļš, labs un gādīgs cilvēks. Cilvēks, kurš patiesībā ir mani atkal atdzīvinājis kā sievieti, ka cilvēku. Kā pilnvērtīgu cilvēku.
Pēdējā reize, kad Anna divas dienas pavadīja mājās, bija pērn Ziemassvētkos. Abas naktis noraudājām, jo viņa nespēja aizmigt -mājas jau bija kļuvušas par svešu vietu. Tagad es braucu ciemos pie Annas, jo būtībā viņai nepieciešama tā stabilitātes izjūta, ka es katru sestdienu būšu pie viņas ciemos. Uz tāfeles ir uzlikts kalendārs, kur audzinātajā ar sarkanu krāsu ir atzīmējusi dienu, kad ciemos ieradīsies mamma. Un es vienmēr esmu. 

Autore: Māra Lapsa, žurnāls Una
www.una.lv
 



0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Lasi vēl

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk