Kur atrast normālu vīrieti? 21

 28. septembris 2009 7:25 Pieredze  skatījumi: 39212

„Esmu nogurusi no vientulības... Man ir zudusi cerība, ka manā dzīvē varētu ienākt labs cilvēks un vīrietis. Bet es esmu nogurusi no vientulības, es nevaru tā dzīvot,” mammam.lv/tetiem.lv forumā raksta kāda māmiņa, kura ir šķīrusies un ilgstošu laiku dzīvo viena, nespēdama izveidot jaunas attiecības.



Foto: Edijs Pālens, http://www.edijsfoto.lv/


Māmiņas stāsts sākas ar vārdiem „Pagaidām vēl dzīva... Diemžēl”.
„Neuztraucieties — mana veselībā ir laba un mirt netaisos. Bet kaut kādā nozīmē nomirt gribas. Runa šoreiz ir par emocionālo pasauli. Laikam, lai saprastu manu sāpi, jāpastāsta kaut kas no manas dzīves.

Jau no apzinīga vecuma esmu vēlējusies "pareizas" attiecības ar savas dzīves otro pusīti — abpusēja mīlestība, uzticība, cieņa utt. Bet jau tad — manos padsmit gados —, uzmanību pievērsa tādi savādāk domājoši puiši. It kā man uz pieres būtu rakstīts, ka esmu vieglprātīga un dabūjama. Lai nu kā, iepazinos savos 16 ar vīrieti, kurš novērtēja manu nopietnību (vismaz tobrīd man tā šķita). Pagāja vairāki gadi, apprecējāmies, vēl pēc dažiem gadiem sadzima bērniņi. Un vēl pēc dažiem gadiem sapratu, ka esmu nelaimīga. Tāpēc, ka vīra bezjēdzīgā greizsirdība (šis cilvēks bija pirmais un arī vienīgais vīrietis manā sievietes dzīvē) pakāpeniski bija iznīcinājusi manu mīlestību pret viņu.

Zinu, ka ir tepat kaut kur līdzās arī pilnīgi normāli un sakarīgi domājoši vīrieši, kuriem svarīgas ir tādas pašas vērtības kā man, tikai tas viss paiet man garām, bet pielīp tikai mēsli.


Kad mēģināju labot situāciju ar sarunām, aicināju arī apmeklēt ģimenes konsultantu, jo nepavisam nebija vēlēšanās izārdīt savu ģimeni, vīrs atteica. Vēl pēc kāda laiciņa sapratu, ka vīrs ir iegādājis sev mīļāko, kurai likās, ka viņa ir vienīgais saulstariņš mana vīra dzīvē un es esmu sieva, kas savu vīru nesaprot. Tai brīdī sapratu, ka viņš nav manis un manu pūļu vērts. Pat tas mazumiņš cieņas pret viņu ar šo gadījumu pazuda. Turklāt no pagātnes izlīda situācijas, kas liecināja, ka esmu krāpta arī agrāk, tikai uzticoties otram cilvēkam kā sev, kaut kas tāds pat prātā nenāca, tāpēc palika nepamanīts. Aizgāju. Sāku dzīvi citā pilsētā.

Aiz sirdssāpēm vairākus gadus nemeklēju jaunas attiecības. Līdz pēc apmēram trīs gadu vientulības sapratu, ka esmu gatava jaunām attiecībām. Esmu ar skaistumu un ar labu augumu apveltīta sieviete, un attiecībās vēl joprojām cienu tās pašas vērtības, ko savos padsmit. Bet nekas nav mainījies — visu šo vientulības laiku man pievērš uzmanību tikai tēviņi (diemžēl tas liekas vispiemērotākais apzīmējums), kurus interesē vienas nakts utml. sakari. Bija arī gadu ilgas attiecības — skaistas, tomēr tās ir beigušās, kas pats par sevi varbūt nav traģēdija. "Traģēdija" ir tajā, ka tās beidzās ar secinājumu, ka esmu bijusi tikai patīkams laika kavēklis, jo tajā brīdī un vietā tā bija ērti.

Beidzot arī esmu nonākusi pie virsraksta jēgas. Atļāvos draugos piedalīties iepazīšanās klubiņā (ar to apaļo iņ-jaņ zīmīti). Ko tas man ir devis? Tikai piedauzīgas vēstules ar vēlmi mani izlaizīt utml. Viena  bija normāla, uz to atbildēju, bet atbildi nesaņēmu. Pat ne pieklājības pēc, kā — sorry, bet laikam tomēr ne. Sajūta tāda, it kā es būtu nolādēta. Zinu, ka ir tepat kaut kur līdzās arī pilnīgi normāli un sakarīgi domājoši vīrieši, kuriem svarīgas ir tādas pašas vērtības kā man, tikai tas viss paiet man garām, bet pielīp tikai mēsli. Un tā "traģēdija " ir tajā, ka man ir zudusi cerība. Ka manā dzīvē varētu ienākt labs cilvēks un vīrietis. Bet es esmu nogurusi no vientulības, es nevaru tā dzīvot. Bez šīs otrās pusītes es vienkārši nīkuļoju. Un tad liekas, ka vieglāk būtu nomirt, emocionāli nomirt, noslēgties, lai nejustu. Varbūt tad tik ļoti nesāpētu ...

Varbūt tev ir ko ieteikt vientuļajai sievietei? Varbūt esi bijusi vai esi līdzīgā situācijā un vari dalīties pieredzē?

Diskusiju par šo tematu lasi forumā Slepenajās sarunās.



21 Pievienot komentāru

Lasi vēl

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk