Kā reaģēt uz bērnu un pusaudžu negatīvo agresivitāti

 11. februāris 2009 17:55 mammamuntetiem.lv Raksts  skatījumi: 15111

Pirms sāku saskarsmes principu izklāstu, kontaktējoties ar agresīviem bērniem pusaudžiem, jāpaskaidro atšķirības jēdzienos agresija un agresivitāte. Agresija ir uzvedības veids, kas parādās draudīgā situācijā konkrētā vidē. Savukārt, agresivitāte ir noturīga personības īpašība, kura parādās jebkurā vidē.



Foto: Shutterstock.com

Ja agresīvā uzvedība ir bīstama uz to jāreaģē vienmēr un tā jāpārtrauc uzreiz


Dabiskās (veselīgās) agresijas attīstība
Agresijas izpausmes var novērot bērniem jau no paša agrīnākā vecuma. Pirmajos dzīves gados agresija izpaužas kā impulsīvas spītības lēkmes, kuras bieži nepakļaujas vecāku vadībai. Parasti šādu bērna uzvedību vecumā ap 1,5- 3 gadiem uzskata par dabisku, jo tas ir negatīvisma krīzes laiks, kas iezīmē sevis kā personības apzināšanās periodu un kas raksturojas arī ar egocentrisko runu – „Es!”, „Es pats!”. Šādas uzvedības iemesls ir vajadzības bloķēšana audzinošo ietekmju rezultātā. Tāpēc ir pilnīgi skaidrs, ka šādu bērna uzvedību izsauc diskomforta, frustrācijas un bezpalīdzības stāvoklis. Noteikti jāpiebilst, ka šī agresijas izpausme nav ar nodomu nodarīt kādam pāri.

 

Parasti šādu bērna uzvedību vecumā ap 1,5- 3 gadiem uzskata par dabisku, jo tas ir negatīvisma krīzes laiks.



Tajā pašā laikā arvien biežāk parādās konflikti un strīdi ar vienaudžiem, kas saistīti ar rotaļlietu un cita īpašuma dalīšanu vai drīzāk nedalīšanu. Šeit gan var novērot vēlmi uzbrukt, atņemt vai nosargāt savu „īpašumu”. Tas liek domāt, ka bērns šajā vecumā skaidri vēl neapzinās savas personības robežas un viņa rotaļlietas ietilpst viņa priekšstatā par sevi.

Vēlākā laikā bērna pamazām iemācās kontrolēt savus agresīvos impulsus. Agresijas izpausmes vecumā pēc 3 gadiem galvenokārt ir atkarīgas no vecāku  attieksmes pret tām vai citām uzvedības formām. Ja vecāki izturas neiecietīgi pret jebkuru bērna agresijas izpausmi, tad var veidoties tādas agresivitātes formas kā īdēšana, stūrgalvība, nepaklausība un citi pretestības veidi.

Periodā no 4- 6 gadiem agresijas izpausmes ir saistītas ar bērna dzimumidentifikācijas procesu un edipālās situācijas īpatnībām ģimenē.

Balstoties uz vecumposmu īpatnībām varam secināt, ka ja personības attīstības procesā bērns neiemācās kontrolēt savus agresīvos impulsus, tad vēlākā periodā tas draudēs ar agresijas vēršanos pret vienaudžiem (pusaudžu periodā) un asociālu dzīvesveidu (jauniešu periodā).


Aktīvās metodes saskarsmē ar agresīviem bērniem pusaudžiem
Vispirms ir jāatšķir nenozīmīga agresija no tādas, kas apdraud paša bērna vai citu veselību vai dzīvību. Nenozīmīgu agresijas izpausmi var ignorēt, jo bieži, īpaši sākumskolas vecumā, bērni izmanto negatīvas uzvedības veidus, kā iemeslu, lai pievērstu sev uzmanību. Ja pieaugušais vienmēr pievērsīs uzmanību pat nenozīmīgai agresijai, to izceļot, tad tas var kalpot par negatīvo pastiprinājumu, t.i., tādā veidā šī negatīvā uzvedība tiks atbalstīta. Ignorēšana ir ļoti spēcīgs līdzeklis nevēlamas uzvedības nomākšanā.

Ja agresīvā uzvedība ir bīstama uz to jāreaģē vienmēr un tā jāpārtrauc uzreiz. Lai to pareizi izdarītu jāievēro vairāki principi. Lūk, daži no tiem:

•    Akcentēt uzmanību uz rīcību nevis personību – ja dara pretēji, tad agresija var kļūt par noturīgu personības īpašību. Noturēt robežu starp personību un rīcību palīdz rīcības objektīvs un precīzs raksturojums. Galvenais – bērnam jābūt pārliecinātam, ka mēs neesam pret viņu, bet gan pret viņa rīcību.

•    Kontrolēt savas negatīvās emocijas – pieaugušajiem ir jāsaprot, ka ir dabiski agresīvā situācijā pašam just dažādas spēcīgas negatīvas emocijas. Lai tās varētu kontrolē tās ir jāapzinās. Jo ja pieaugušais kontrolē savas emocijas, viņš nepastiprina agresīvu uzvedību, demonstrē pozitīvu piemēru, kā izturēties negatīvā situācijā, saglabā partneriskas attiecības, kas nepieciešamas tālākā saskarsmē. Ja pieaugušā cilvēka agresija pārsniedz normu, tad viņš pats var būt agresijas iemesls un provocēt bērnu uz agresīvu uzvedību.

•    Saglabāt pozitīvu bērna reputāciju – jo bērniem un pusaudžiem ir ļoti grūti atzīt savu sakāvi. Vissliktākais ir publisks nosodījums un negatīvs vērtējums. Viņi no tā centīsies izvairīties visiem iespējamiem līdzekļiem. Lai palīdzētu bērnam pašcieņas saglabāšanā publiski vajag minimizēt bērna vainu : „tu laikam esi noguris....” u.tml., bet pēc tam vienatnē ar bērnu situāciju pārrunāt.

Ceru, ka šie ieteikumi palīdzēs pieaugušajiem justies pārliecinātāk saskaroties ar bērnu un pusaudžu agresiju.
   

Autore: Jurita Smiltiņa, psiholoģe, tālr.: 2919686



0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Aktuālā rubrika: Esi man blakus

Lasi vēl

Reklāma

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk