Dārza pupas: vērtīgs pākšaugs, kas jāēd vairāk

 23. septembris 2009 16:00 Raksts  skatījumi: 29691

Lauka jeb dārza pupas ir viens no pirmajiem pākšaugiem, ko cilvēki sāka kultivēt. Akmens, bronzas un dzelzs laikmetā pupas audzētas Francijas, Spānijas, Itālijas un Vācijas teritorijā. To sēklas atrastas arī faraonu kapenēs Ēģiptē. Bet ar laiku Eiropā lauku pupu loma uzturā samazinājās, jo tās izkonkurēja no Amerikas ievestās pupiņas.  Arī Latvijā lauku pupas uzturā lieto samērā maz, bet nelielās platībās tās tiek audzētas gandrīz katrā piemājas dārziņā.



Foto: Shutterstock.com

Dārza pupu dzimtene ir Tuvie Austrumi un Centrālā Āzija. Tās audzēja jau senie ēģiptieši, bet pupu un cūkgaļas konservi bija Klondaikas zeltraču parastais ēdiens.


Dārzenis vai graudkopības produkts?
Dārza jeb cūku pupas pieder sugai Vicia faba L., to sēklas ir salīdzinoši lielas, plakanas. Savukārt pupas ar ļoti lielām sēklām (piemēram, Vindzoras baltās) pieder sugai V. faba var. major, bet tā sauktās turku pupas īstenībā ir pupiņas (Phaseolus coccineus L.).
Dārza pupu augs ir ap 1 m augsts, ziedi salīdzinoši lieli, balti vai balti ar melniem plankumiem, pākstis līdz pat 20 cm garas, platas, ar biezām samtainām sieniņām. Pāksti parasti ir 4-6 lielas, plakanas sēklas gaiši zaļā krāsā. Nogatavojušās sēklas mēdz būt dzeltenā, tumši brūnā vai pat melnā krāsā. Interesanti, ka pupu pākstis ar zaļām sēklām ir pieskaitāmas dārzeņiem, turpretī kaltētas sēklas ir graudkopības produkts (tāpat ir arī pupiņām un zirņiem).

Dārza pupas, audzēja jau Ēģiptē
Dārza pupu dzimtene ir Tuvie Austrumi un Centrālā Āzija. Tās audzēja jau senie ēģiptieši, bet pupu un cūkgaļas konservi bija Klondaikas zeltraču parastais ēdiens. Arī eiropieši agrāk ēda pupas un citus pākšaugus daudz vairāk nekā šodien, jo to graudi tajos laikos uzglabājās ievērojami labāk par kartupeļiem vai rāceņiem (un arī vietas tik daudz nevajadzēja).

Augsta uzturvērtība
Dārza pupās galvenokārt (96%) ir ūdens. Svaigas tās satur salīdzinoši maz tauku un olbaltumvielu (līdz 6 g uz 100 g produkta), bet divreiz vairāk kaloriju (56) nekā pupiņas vai zaļie zirņi. Savukārt C vitamīna (līdz 55 mg uz 100 g) tajās ir vairāk nekā kartupeļos. Vidusjūras reģiona pupas tiek uzskatītas par dabiskiem Viagras aizvietotajiem.

Aukstumizturīgākais pākšaugs
Dārza pupas ir vislabāk aukstumu izturīgie pākšaugi, atsevišķas šķirnes pacieš pat salu līdz -15°C, un Vidusjūras reģionā pupas audzē arī ziemā zaļmēslojumam. Optimālā temperatūra pupu augšanai ir 18-27°C, kaut arī sēklas sāk dīgt jau no 3 līdz 5°C (augsnē) un dīgsti pacieš salnas līdz -6°C. Pakšu veidošanās laikā optimāla gaisa temperatūra ir no 16 līdz 20°C, +25°C ziedi mēdz nobirt, bet +30°C augšana tiek traucēta.

Mitrumprasīgākās no dzimtas
Savukārt mitruma ziņā tās ir prasīgākās visā pākšaugu dzimtā, sevišķi svarīgs ir mitruma nodrošinājums ziedēšanas un sēklu aizmešanās sākumā. Visā veģetācijas perioda pupām ir nepieciešams ap 650-1000 mm ūdens (nokrišņi un laistīšana kopā), (1 mm = 1 l/m2). Miruma trūkuma dēļ tiek traucēta arī atmosfēras slāpekļa izmantošana. Dārza pupas ir garās dienas augi un Latvija sāk ziedēt jau jūlijā. No uzdīgšanas līdz zaļo pupu novākšanai paiet 50-55 dienas, līdz gatavo sēklu novākšanai - 110-120 dienas.

Bioloģiskās audzēšanas piekritēji var izmantot zaļās ziepes pašu pirmo lidojošo kaitēkļu apsmidzināšanai.

Aug jebkurā dārzā
Dārza pupas labi padodas mālainā augsnē, bet, kopumā ņemot, ir augsnes mazprasīgas, tātad tās ir iespējams izaudzēt jebkurā dārzā. Svarīgs ir mitruma nodrošinājums vai laistīšanas iespējas un labs apgaismojums.
Dārza pupas sēj tieši gruntī jau aprīlī pa vienai sēklai 6-10 cm dziļi. Attālums starp rindām - 60-75 cm, starp augiem rindā - 15-20 cm. Pupām ir lielākais sēklu patēriņš dārzeņu vidū - 340-450 kg/ha (30-45 g/m2). Uz visu pākšaugu, arī uz pupu, saknēm mīt gumiņu baktērijas, kuras spēj saistīt atmosfēras slāpekli un padara to augiem pieejamu. Parasti tās saglabājas augsnē un tikai pēc kāda laika savairojas uz augu saknēm. Paātrināt šo procesu var, ja sēklas pirms sējas apstrādā ar Bioefekta ražotu speciālu mikrobioloģisko preparātu Nitragīns zirņiem, vīķēm un pupām (30 g/30 kg sēklas). Gumiņi veidojas, kad augam ir jau 6 īstās lapas, tādēļ pašā audzēšanas sākumā arī pupām ir nepieciešams slāpekļa mēslojums. Drošāk ir pirms sējas iestrādāt augsnē firmas Kemira Universālo dārza mēslojumu (40-50 g/m2). Rudenī iestrādātie kūtsmēsli agri pavasari nav nekāds mēslojums, jo to satrūdēšanai tāpat ir vajadzīgi mikroorganismi, siltums un mitrums, un barības vielas sāks atbrīvoties tikai augustā, kad pupas jau pašas varēs apgādāt sevi ar slāpekli.


Kam garšo pupas?
Atskaitot ravēšanu un laistīšanu, nekāda īpaša kopšana pupām nav vajadzīga, bet bez augu aizsardzības pasākumiem iztikt tomēr nevar. Pupu sēklgrauzis mēdz izplatīties ar kaitēkļa bojātām sēklām, un tieši tāpēc pirkto sēklu sēja ir drošāka (sēklkopības laukos šis kaitēklis tiek īpaši uzmanīts un apkarots). Tāpat kaitēkļi var pārziemot augsnē un parādīties uz augiem ziedēšanas sakumā. Ievērojot uz pupu ziediem melnas 4-5 mm lielas vaboles, ir vērts nekavējoties veikt smidzinājumu ar Decī, Fastaku vai Sumialfa.
Pupas ļoti garšo laputīm, un vasaras otrajā pusē, tieši ziedēšanas laikā, uz augu stublājiem un lapām var redzēt lielas melno laputu kolonijas. Laikus neapkarotas, laputis izsūc augu sulu tiktāl, ka ziedi nokalst un nobirst, augšana tiek bremzēta, bet raža ievērojami samazinās. Ievērojot uz augiem pirmās laputis (parasti pamana jau kolonijas), nekavējoties jāveic apstrāde ar insekticīdiem. Vēsākā laikā (kad gaisa temperatūra ir līdz +23°C) labāk apsmidzināt augus ar Ded, Fastaku vai Sumialfa (šie preparāti ātri noārdās un nepiesārņo ražu). Pret laputīm ļoti efektīvs preparāts ir Aktara, bet tas nav reģistrēts pupu apstrādei, jo tam piemīt sistēmiska iedarbība, tādēļ nogaidīšanas laiks no apstrādes līdz drošai ražas vākšanai ir ilgs (vairumam kultūru 21 diena). Bioloģiskās audzēšanas piekritēji var izmantot zaļās ziepes pašu pirmo lidojošo kaitēkļu apsmidzināšanai.

Labs līdzeklis ir bioloģiskais preparāts Nimazals, bet tas ir efektīvs tikai pašā invāzijas sākumā un jālieto vairākas reizes ik pēc 7-10 dienām. Latvijā ir sastopami laputu dabiskie plēsēji - pangodiņš un laputu lapsenīte afidiuss, un tos nereti var redzēt uz laputīm. Šos derīgos kukaiņus pavairo un piedāvā firma Ciklaneda BS, un tos plaši izmanto siltumnīcās. Nav pieredzes plēsēju izmantošanā atklātā laukā, bet nav arī šaubu, ka laikus izlaistie derīgie kukaiņi palīdzēs apkarot laputis bez ķīmijas. To deva varētu būt 10-15 kūniņas vai mūmijas uz 1 m2.

Ar ko slimo pupas?
Pupas ir salīdzinoši izturīgas pret slimībām, bet mitrā laikā un sevišķi uz laputu apsēstiem augiem mēdz izplatīties brūnplankumainība. Uz lapām abās pusēs mēdz parādīties sākumā atsevišķi, vēlāk kopā saplūstoši, apaļas formas plankumi brūnā krāsā. Lapas nobrūnē un nokalst. Inficētie ziedi un pākstis nobirst. Patogēns parasti saglabājas augsnē uz augu atliekām vai melno graudu (sklerociju) veidā, bet mēdz izplatīties arī ar sēklām. To izplata arī laputis. Mazdārziņā slimības novēršanai parasti pietiek ar kvalitatīvo sēklu izmantošanu un laputu apkarošanu. Audzējot pupas lielākās platībās pārdošanai, var būt nepieciešama fungicīdu lietošana. Latvijā pupu apstrādei ir reģistrēts Sumileks (0,75-1,5 kg/ha jeb vidēji 1 g/10 m2, ūdens daudzums ir atkarīgs no izmantotā miglotāja). 
 

Teksts: Mārīte Gaile

www.darzapasaule.lv
 
 



0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Lasi vēl

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk