Kā izdzīvot šajos trakajos laikos?

 11. februāris 2009 14:25 Emuāri  skatījumi: 4133

Absolvēt Izdzīvošanas skolu jebkuros laikos vislielākā iespēja ir bijusi tiem, kas ar sevi dzīvo lielā harmonijā, neskatoties uz to, kas notiek apkārt. Visas šīs ekonomikas lietas un pieaugošais bezdarbs rada cilvēkos spriedzi. Diemžēl spriedze izraisa vienu no visbīstamākajām lietām, kas cilvēka dzīvē var būt, un tās ir bailes.



No personīgā arhīva


Bailes
Kad cilvēka prātu pārņem bailes, viņš bieži vien racionāli nepārdomā notiekošo, bet rīkojas histēriski, gan runājot par darbu, gan par ikvienu citu dzīves sfēru. Un tas nekādi nevairo dzīvesprieku. Es, protams, nevaru ieteikt vienu konkrētu recepti, kā nu izdzīvot, ja esi zaudējis darbu un tagad trīs mēnešus vienkārši nav, ko ēst. Tādā brīdī ir saprotami, ka tu dari visu, ko vien vari izdarīt, lai paēdinātu savējos. Tomēr tas nekādā gadījumā nedrīkst aizēnot tālākus plānus. Tev jāturpina domāt, ka var būt arī citādi, ka viss, kas notiek pašlaik, ir pārejoši. Arī šajā situācijā tev jāspēj atrast pašam sevi. Es pieņemu psihologu skaidrojumu, ka cilvēki brīžiem jūtas kā iesprostoti dzīvnieki, jo ir kaut kādas elementāras vajadzības, ko pēkšņi vairs nav iespējas nodrošināt. Bet es negribu baidīties, jo domai ir liels spēks — ja tu ļoti par kaut ko domā, tas var arī piepildīties.
 
Es, protams, nevaru ieteikt vienu konkrētu recepti, kā nu izdzīvot, ja esi zaudējis darbu un tagad trīs mēnešus vienkārši nav, ko ēst.


Laiks ir dāvana

Tad, kad mums bija tie saucamie „labie gadi”, mēs runājām par tieši tām pašām problēmām, par ko tagad. Vecākiem nebija laika, jo „labie gadi” bija tik labi, ka grēks nestrādāt. Gribējās sevi apliecināt profesionāli, gribējās jaunu māju, automašīnu un plakano televizoru. Tagad vajadzētu būt otrādi, jo vairs nav trīs darbu, kuros rauties. Bet laika tik un tā kaut kā nav. Nenoliedzami, iztikšana ir trīs reizes sliktāka. Bet tev pieder tavs paša laiks. Un tas varbūt ir viens no svarīgākajiem dzīves resursiem. Ja nemaldos, Juris Rubenis ir izteicis tēzi — tavs paša laiks ir vislielākā dāvana. Naudu var nopelnīt, lietas var nopirkt, bet laiks ir kaut kas tik unikāls. Tas, ka tu vari to kādam dot, ir vislielākā dāvana. Jā, šis ir brīdis, kad cilvēkiem patiesībā vajadzētu būt vairāk brīva laika, ko pavadīt kopā ar bērniem, kas ir neizsīkstošs prieka avots. Bērni patiesībā nesaprot un negrib saprast, kas ir krīze, un viņiem to nemaz nevajag saprast. Viņi tāpat turpina dauzīties, viņiem ir tās pašas mīļās muļķības un mums viegli risināmās problēmas.
Naudu var nopelnīt, lietas var nopirkt, bet laiks ir kaut kas tik unikāls. Tas, ka tu vari to kādam dot, ir vislielākā dāvana.


Lietu vara

Diemžēl joprojām lielākā aktualitāte ir lietu vara pār cilvēkiem. Juristu valodā gribētos teikt — nepārvarama vara pār cilvēku. Cilvēki paši sevi padarījuši atkarīgus no lietām, par kurām joprojām turpina maksāt, no lietām, kas apēd viņu spēkus, no lietām, kuru dēļ tiek iztērēts tik vērtīgais laiks. Cilvēkiem mazāk vajadzētu domāt par lietām, kuras viņi iedomājušies sev par svarīgām esam.  Patiesībā es nezinu nevienu racionālu argumentu, kas liktu domāt, ka lielāks un plakanāks televizors jebkādā veidā padara laimīgāku dzīvi. Nenoliedzama ir patiesība — tad, kad tu nopērc kādu lietu, tā jau ir neglābjami novecojusi. Kas padara laimīgāku manu dzīvi? Spēja un iespēja izdarīt kaut ko ar savām rokām. Iespēja redzēt, kā aug bērni, iespēja parunāt ar viņiem, paspēlēt spēles, padauzīties. Laiks, ko varu pavadīt kopā ar sievu. Jā, atkal runa ir par laiku. Laiks ir tā lielākā vērtība. Un tā ir neatgriezeniska lieta. Pēdējo gadu laikā man bijis arvien mazāk tādu lietu, kuras man par katru cenu gribētos nopirkt, kuru dēļ man vajadzētu saspringt.
Laiks, ko varu pavadīt kopā ar sievu. Jā, atkal runa ir par laiku. Laiks ir tā lielākā vērtība.


Bērni un attiecības
Jo grūtāk mums iet, jo vairāk mēs slēpjamies un norobežojamies no saviem tuvākajiem un bez cīņas jūtamies nelaimīgi. Tomēr tā ir vecāku atbildība saprast, kādu attiecību modeli mēs šādā veidā nododam saviem bērniem. Padomā, vai vēlies savu bērnu redzēt laimīgu. Padomā, kur ir garantija, ka viņi vēlāk savā ģimenē nerīkosies līdzīgi. Visticamāk, darīs tāpat. Tas nozīmē tikai to, ka mēs ar savu nelaimīgumu bērnus nokodējam. Daudzi cilvēki ir teikuši, un man pašam tā ir bijis, ka, atbraucot no darba, no vairākiem darbiem, vienīgais, kas spēj mierināt un noņemt stresu, ir mirgojošā kaste. Tur kaut kas zib, kaut kas runā un patiesībā tevi neskar. Protams, cilvēkam ir nepieciešams brīdis vientulības. Tomēr, ja tu esi kopā ar citiem cilvēkiem, tev jāspēj kaut ko dot arī viņiem. Lai arī tas ir grūti, šie citi cilvēki ir tie, kurus tu esi pieradinājis jau tajā brīdī, kad sāc veidot attiecības. Jau tajā brīdī, kad viss bija rozā un vēderā lidoja.
Ar attiecībām ir tāpat kā ar pienu. Lai dabūtu pienu, tam jāiet pakaļ uz veikalu. Tad tu to pārnes mājās. Agri vai vēlu pienāk brīdis, kad piens ir izbeidzies. Tad atkal jāiet uz veikalu. Tātad — jāpieliek zināmas pūles, lai ikdienā varētu dzert pienu. Lai dabūtu otru cilvēku, arī ir mazliet jāpapūlas. Un nevajag domāt — pēc tam, kad otru esmu „pārstiepis” mājās, ar to viss beidzas. Ar faktu, ka attiecības ir nodibinātas, tās ir izveidojušās un kļuvušas ierastas, nedrīkst atņemt pašu spēles prieku, ir jāturpina medīt tas otrs.
 
 
Ar attiecībām ir tāpat kā ar pienu. Lai dabūtu pienu, tam jāiet pakaļ uz veikalu.

Nākotne, bet ne tikai

Vēl viena ķeza ir tā, ka daudzi cilvēki dzīvo nākotnei. Dzīvošana nākotnē pēc būtības ir bīstama padarīšana, jo tev neatliek laika dzīvot šodienai. Ja tava visa šodiena ir pakārtota tam, ka kaut kad kaut kas notiks, tad tev vairs šodienai neatliek laika. Un kurš tad ir tas mirklis, ko tu izbaudi? Tas, protams, nenozīmē, ka jāpazaudē rītdienas mērķis. Bet kāda ir mērķa organizācija? Tev ir lielā vīzija par to, ko tu gribi, tad ir kaut kādas lietas, scenārijs vai stratēģija, kas tevi līdz tam var novest. Un šajā brīdī jāizskan jautājumam, ko tu dari šodien, lai sasniegtu savu mērķi. Tas, ko tu dari tieši šodien, nevis tas, ko tu darīsi rīt. Rītdiena pienāks tikai tāpēc, ka tu šodien kaut ko būsi izdarījis. Pirms kāda laika manā raidījumā Reinis Upenieks izteica domu, ka tajā brīdī, kad cilvēkiem bija maz laika, kad visi bija aizņemti ar darīšanām, ikviens sevī domāja, ja man tagad  būtu vairāk laika, es darītu to un to. Tagad šis laiks ir, bet daudziem tas ir ļoti grūts, jo jārunā ar sevi, tev pašam sev jāatbild uz jautājumiem, kas es esmu, ko es daru, kāda ir dzīves jēga, kas ir tas, par ko es iestājos. Tagad šis laiks ir, un tagad vajadzētu atcerēties visas tās lietas, ko gribējies darīt agrāk. Daudzi patlaban mestos darbos un darītu jebko, lai  izvairītos no šīs sarunas, bet tā ir aiziešana no sevis, lai kompensētu nespēju saprast sev būtiskos jautājumus. Un tomēr — agri vai vēlu, šīm atbildēm būs jābūt.
 
Haralds Burkovskis, žurnālists un trīs bērnu tēvs



0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Aktuālā rubrika: Esi man blakus

Lasi vēl

Reklāma

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk