Pieredze: Kur gan atpūsties četrdesmitgadniecēm? 6

 18. septembris 2016 14:00 mammamuntetiem.lv Pieredze  skatījumi: 16098

Paburzīties krodziņā vai klubā, atpūsties, padejot, iemalkot kādu dzērienu... Tādas gluži cilvēciskas vēlmes var “piemeklēt” indivīdu jebkurā vecumā. Dažādu vecumu kungi visur tiek sagaidīti ar atplestām rokām, bet ir viens “bet” – kurp metropolē Rīgā var doties izklaidēties dāmas visbrīnišķīgākajos gados – ap un pēc četrdesmit –, lai viņas nedurstītu nosodoši un neizpratnes pilni skatieni?



Foto: Shutterstock.com

Vai sieviete ap 40 jau ir tante?


Pie mums vēl aizvien stereotipiski tiek uzskatīts, ka sieviete ap četrdesmit (nemaz nerunājot par piecdesmit, sešdesmit un vairāk gadiem) jau ir tante, tādai no kotlešu cepšanas brīvajā laikā jādzied korī Atvasara vai labākajā gadījumā ar tādām pašām klukstēm kādā stūra konditorejā jātērgā par lieko svaru un slimībām, bet dzīves kaislības un priekus viņa pārpārēm var izbaudīt seriālu varoņu izpildījumā... Bet! Tā kā (par laimi!) stereotipi ir un paliek tikai stereotipi, kuriem ar īstenību mēdz būt visai nosacīts sakars, „Patiesā Dzīve” sarosījās, nobrieda un nolēma izzināt, kāds ir galvaspilsētas piedāvājums gaumē un prātā nobriedušām sievietēm, kurām jo skaļāk un dullāk, jo krutāk nebūs īstā mēraukla. Tā nu mēs krāsojam lūpas, aujam augstpapēžu kurpes un optimistiski noskaņotas dodamies izlūkos (pārlieko kritizētāja garu atstājot mājās), bet, lai iespaidu aina būtu pilnīgāka, pa ceļam klausāmies sieviešu piedzīvojumu stāstos, kurus vieno tēma – pieaugušo meiteņu izklaides Rīgas krodziņos un klubos.
 
Omīšu pasākums?
Dzimtenē Linda nebija bijusi sen – kā vēl padomju laikos ieprecējās svešā Rietumu zemē, tā uz Latviju atbrauca tikai pa retam. “Kad es atbraukšu! Kad es atbraukšu! Tad gan mēs iesim! Uz klubiem, puišos. Savāksim mūsu vecās meitenes kopā, un – visa Rīga pie kājām!” viņa e-pastā rakstīja bērnības draudzenei Rotai. “Tu tikai izdomā, uz kurieni! Kur ir turīgi zēni? Nabagus mums nevajag.” Vēstuļu burtiņi lēktin lēca pretī no ekrāna, rosinot priekšnojautas par pārgalvīgiem piedzīvojumiem.
Zaļās jaunības laikā ar Lindu, kura bija liela ballētāja, nekad nebija garlaicīgi. Tiesa, tolaik gan lāgā nebija, kurp iet. Topa vietas Rīgā bija „Malvīne”, „Kristīne”, „Lāsīte”, „Rīdzene”, „Allegro”. „Luna”, „Sigulda”, „Tallina” vai „Ščecina” vidusskolniecēm nebija pa kabatai, nemaz nerunājot par „Jūras pērli” vai tamlīdzīgām smalkām vietām. Galu galā meiteņu kokteilis – šampanietis ar „Mokas” liķieri vai Rīgas melno balzamu – pārsvarā bija jāpērk par kabatas naudu, cik nu kurai mamma un papus to bija atvēlējuši.
Tovakar viņas sanāca kopā piecas klasesbiedrenes no astotās klases laikiem, kuras bija iespējams sameklēt un apziņot (sākumā gan bija cerēts, ka izdosies sameklēt vairāk, bet, tā kā sievietes mēdz pāriet vīra uzvārdā, tad arī draugos.lv bieži vien nevar atrast nekādas pēdas). Un tā nu piecas lieliskas sievietes brīnišķīgajā četrdesmit gadu vecumā (nu, labi – dažus gadiņus virs četrdesmit) satikās Vecrīgā, kādā no Līvu laukuma kafejnīcām. Pirmo stundu pasēdēja, parunāja par darbu, karjeru, vīriem, bērniem, mazbērniem un kavalieriem. Taču Linda visu laiku bija tāda kā uzvilkta – vajagot taču aiziet uz kādu naktsklubu! Viņa bija šķīrusies, dzīvoja kādā mazpilsētiņā, kaimiņu modro acu priekšā – skaidrs, ka tur nekādas vētrainās izklaides nebija iespējamas. Turklāt vecajās Rietumu valstīs no mūsu viedokļa mietpilsoniskie tikumi tiek turēti augstā godā. “Ordnung muss sein!” (kārtībai jābūt – tulk.) saka vācieši. Un šķirtenei ar bērniem jādzīvo kārtīgi un pieklājīgi.

“Ejam prom! Kur tu mūs atvedi? Kāds ārprāts!” Linda smiedamās bakstīja Rotai sānos. “Kaut kāds omīšu pasākums...

 

Rota lauzīja galvu – kura būtu tā vislabākā vieta? Klubā „Četri balti krekli” tovakar spēlēja dīdžejs – tas laikam šoreiz nederēs. Tad Rota sastādīja izziņu tālruņa numuru un lūdza savienot ar „Čau, Rasma!”. Draudzenes bija stāstījušas, ka tur esot gaumīgi. Nākot solīdi cilvēki, un mūzika esot atbilstoša vidējās paaudzes gaumei. “Hallo! Jā, jā, varat nākt – mums ir brīvas vietiņas, rezervēsim. Ir dzīvā mūzika – šovakar spēlē saksofons,” darbinieces balss klausulē bija patiesi laipna un pretimnākoša. Ja saksofons, tad saksofons – tas derēs, dāmas nosprieda un devās turp.
Krodziņa nelielajā zālē publikas priekšā spēlēja saksofonists. Labi spēlēja, ar noskaņu. Pie galdiņiem sēdēja daži pāri sirmām galvām, pēc skata tūristi. Taču nevis ārvalstniekiem raksturīgajās gaišajās drānās un ērtos apavos, bet vairāk saposušies, svinīgāki.
“Ejam prom! Kur tu mūs atvedi? Kāds ārprāts!” Linda smiedamās bakstīja Rotai sānos. “Kaut kāds omīšu pasākums... Te tak’ nav neviena mūsu vecuma cilvēka!” Tā arī visa kompānija, neko nepasūtījusi, Lindas mudināta, devās tālāk. Rota vēl promejot atvainojās bārmenim: sak’, piedodiet, draudzene no ārzemēm, tāpēc tāda izvēlīga...
Ko nu? Varbūt ir vērts uzbraukt izgaismotās viesnīcas „Latvija” augšējā stāvā, kur atrodas bārs ar gluži atbilstošu nosaukumu „Skyline”, tulkojumā no angļu valodas – horizonts, apvārsnis? Varbūt tā būs īstā vieta...

Par velti mīlēts
Lifts klusi un ātri veda dāmas augšup. Uzvēdīja atmiņas – šīs paaudzes meitenēm viesnīca „Latvija” bija teju vai neaizsniedzams sapnis – „Intūrista” viesnīca, kur vienkāršs mirstīgais pat lāgā ieiet nedrīkstēja. Baumoja, ka tā vai cita meiča “no rajona” gan tur piestaigājot – pie ārzemniekiem, pēc izsaukuma... Un sadarbojoties ar VDK... Un augstceltnē visur esot noklausīšanās ierīces... Tas tika čukstēts no auss ausī. Vēl viņas atcerējās, ka astoņdesmitajos gados šeit bija laba, augsta līmeņa varietē programma (runāja pat, ka viena no labākajām visā bijušās PSRS teritorijā).
Starpstāvos liftā iekāpa un no tā izkāpa dažādu ādas krāsu un dažādās valodās runājoši cilvēki, tostarp interesanti vīrieši labākajos gados (bez pavadonēm). Dāmas kļuva tādas kā elektrizētas, sarosījās, saviļņojās, sabužināja spalvas un cerīgi saskatījās, šķita – beidzot viss notiks... Taču  – par velti mīlēts! Augšā atkal gaidīja vilšanās – plašajā, stiklotajā zālē visus galdiņus bija aizņēmuši, kā smejies, “visu tautību bērni”, lai gan netrūka arī vietējo – pārsvarā tie bija ļaudis, par kuriem mēdz sacīt “normāli situēti ekonomiski aktīvā vecumā”.

“Bet tu pati atceries...? Mēs visas trīs tak Janča dēļ toreiz skolas ballītē sakāvāmies!”

“Pagaidi, neskrieniet uzreiz prom – paskatāmies, pameklējam!” Linda enerģisku soli devās apgaitā pa zāli, rūpīgi izvērtēdama situāciju. Pie viena no galdiņiem sēdēja divi puiši (šajā gadījumā jāsaka – tikai divi, jo galdiņš pieļāva lielāku sēdētāju skaitu). “Paliekam te,” Linda izlēma un, gurnos šūpodamās, izlēmīgi devās uz priekšu. “Kur – te? Te taču nav vietas!” Rotas uzacis izbrīnā pacēlās vai līdz puspierei. Viņa pavilka straujo draudzeni aiz rokas, lai paskaidrotu, ka Latvijā nav pieņemts bezceremoniāli sēsties klāt citai kompānijai. Tā teikt – latviešu kautrīgums, takts un tolerance. Lindai gan tas lāgā nepatika, tomēr arī viņa bija spiesta atzīt – visiem pie galdiņa būtu pašauri. “Te ir jauki, un, kad tu Latvijā būsi nākamreiz, rezervēsim galdiņu laikus,” draudzenes stīvēja Lindu atpakaļ uz liftu.
Ko vēl varētu pasākt? Nevienai no bijušajām klases biedrenēm nekas jēdzīgs nenāca prātā. Pavīdēja ideja par dārgajiem naktsklubiem, kuros mēdz piedāvāt arī striptīza programmas. Bet! Ja cenas augstas un vīriešu striptīza programmā nav, tad nav vērts lieki tērēt naudu un laiku, nosprieda kompānija. Vēl brīdi neizlēmīgi pamīņājušās, draudzenes nospļāvās – ja nav, tad nav! – un devās uz visnotaļ demokrātisko „Klondaiku”, kur iespēja paēst un iedzert sadzīvo ar iespēju paraustīt “vienrokaino bandītu” – spēļu automātu. Nekāda īpašā šika jau te nebija – pašaura bāra telpa, neliela zālīte ar dažiem galdiņiem. Toties tā izrādījās pilnīgi tukša, tātad – bijušo klases biedreņu rīcībā. Un laikam taču tieši tas šajā vakarā bija vajadzīgs. Mazliet iedzerot un ik pa brīdim ļaujoties tīkamajai fona mūzikai, dāmas ritināja sarunas un cita caur citu uzņēma atmiņu stāstus. “Vai tu atceries, kā mēs...?” “Bet tu pati atceries...? Mēs visas trīs tak Janča dēļ toreiz skolas ballītē sakāvāmies!” Un tā vārds pa vārdam, no notikuma uz notikumu... Galu galā, pateicoties neveiksmīgajai piedzīvojumu meklēšanai, pasākums izvērtās interesants un emocionāli piepildīts, kas diez vai būtu iespējams, ja dāmas nonāktu kādā trokšņainā klubiņā.

Ekskursija vakartērpos
“Nu, mīļās – vai mēs varam izspēlēt vienu traku gājienu?” tā pirms pāris gadiem sprieda kādas draugu kompānijas daiļais dzimums visnotaļ plašā vecuma amplitūdā – no 22 līdz 40 gadiem. “Varbūt riktīgi sapucējamies, uzcērtamies vakarkleitās, braucam no kluba uz klubu un skatāmies, kas notiek?” Sacīt – darīts. Kādā nedēļas nogales vakarā dāmu kompānija sakāpa trīs mašīnās un devās lūkot, ko piedāvā naksnīgās izklaides. Pirmā pietura – „Andalūzijas suns” Berga bazārā, kur satikties un papļāpāt iegriežas dažādu vecumu ļaudis. Dāmām vakartērpos gan te nav īstā vieta, arī dejas šeit nenotiek, toties gaisotne ir rosīgi omulīga, un izpaliek piekasīgi skatieni. Pēc neilgas pasēdēšanas žilbinoši sapucētās lēdijas kāpa savos auto un brauca tālāk.
Nākamā pietura – „Essential”. (Vispār jau tehno mūziku mīlošu, pavisam jauniņu jaunietīšu iecienīta vieta, tomēr, ja tev ir sava kompānija, tas kļūst otršķirīgi.) Telpas plašas, taču pārpildītas, un klubiņa garderobes puišiem bija grūti tikt galā ar mēteļu gūzmu – vieni gāja, citi nāca, pie durvīm drūzmējās rinda... Vārdu sakot, jezga liela. Padejošanai savā nodabā šāda gaisotne der, bet saviesīgām sarunām – ne.
Šeit īsti vietā būtu iestarpināt, ka tagad teju vai katru nedēļu „Essential” apmeklē kādas šā aprakstītā pasākuma dalībnieces meita. “Kāda tur tagad nāk publika?” reiz apjautājās Anna. “Kā – kāda publika?” meita par mammas interesi bija neizpratnē. “Nu, vai mana vecuma cilvēki arī var aiziet? ... Kāpēc tu smejies?” Anna uzjautrināta skatījās uz savu izaugušo tīni. “Tad nu tā: ceturtdienās nāk astoņpadsmitgadīgie un vecie ārzemnieki, kas koļī un piedzirda jaunās meitenes. Piektdienās un sestdienās pārsvarā nāk tie, kam ir 20 gadu, 25 un pat vēl vairāk gadu (te Anna atcerējās, ka jauniešiem šķiet – ja tev ir pāri 30, tad tu jau esi tikpat kā miris, nemaz nerunājot par to, ka tādi vēl varētu bučoties)... Klubā ir R’N’B zāle, hausmūzikas zāle – tās vairāk jauniešiem – , astoņdesmito gadu zāle, kur skan visādas Tīnas Tērneres un tamlīdzīgi,” meita labprāt informēja no dzīves atpalikušo māti. “Tad vēl ir rozā istaba, kur bieži skan krievu mūzika, un tur arī pārsvarā mudžinās krieviņi. Apsargi riktīgi uzrauga kārtību – ja kāds sadzeras vai grib kauties, šie uzreiz ir klāt! Narkotikas? Nu, nezinu  – domāju, ka viņi to ļoti kontrolē, visur ir novērošanas kameras.”

Starp citu, šajā klubā joprojām viss notiek, un kluba mājaslapa sola arī go-go deju demonstrējumus – un tas nekas, ka meiteņu vīšanās ap deju stieni vairāk interesē kungus (toties ir skaidri zināms, ka viņi tur būs...).

Uz jautājumu, vai klubā iederētos arī Anna ar draudzenēm, ja nu sadomātu turp doties, atbilde netika saņemta. Tas laikam nozīmēja – mēģināt jau tu vari, bet – nezinu, nezinu... Viņa nolēma labāk tomēr nemēģināt – viņas gaumei pārāk daudz trokšņa un cilvēku.
Atgriežoties pie pāris gadu senā dāmu pasākuma – tas noslēdzās naktsklubā „Voodo”, kur bija gana plaši, skanēja mūzika un valdīja nepiespiesta gaisotne. Pie dažiem galdiņiem sēdēja koptas sievietes (visbiežāk divatā), pārsvarā ap trīsdesmit, un, palaikam pārmīdamas savā starpā kādu vārdu, raidīja apkārt šķietami garlaikotus skatienus, netieši tēmētus uz galdiņiem, pie kuriem dzērienus malkoja un sarunas risināja kungi vislabākajos gados. Vairākums no viņiem bija ārzemnieki.
Šajā vietā lieliskā dāmu kompānija jutās labi. Greznajām garajām kleitām neviens nepievērsa uzmanību, varēja savā bariņā padejot, ik pa brīdim atradās arī kāds dancinātājs. “Nu riktīgi veiksmīgs vakars sanāca!” meitenes nosprieda un, jokus mīlot, atmiņai nofotografējās pie dāmu istabas lielajiem spoguļiem.
Starp citu, šajā klubā joprojām viss notiek, un kluba mājaslapa sola arī go-go deju demonstrējumus – un tas nekas, ka meiteņu vīšanās ap deju stieni vairāk interesē kungus (toties ir skaidri zināms, ka viņi tur būs...).

Demokrātiski, bez lepnības
“Es uz smalkām vietām neeju,” Zaiga atmeta matu šķipsnu un aizpīpēja pašas uztītu cigareti. Radoša būtne, mazliet pāri trīsdesmit, kam patīk bohēma tās pozitīvajās izpausmēs. “Neesmu klubu, bet krogu kultūras atbalstītāja. Man patīk, ja krogā ir gaisotne, laba aura un laba sajūta; vēl ir svarīgi, lai tam būtu sava seja. Rīgā pārsvarā eju turp, kur var justies brīvi, un, ja ir attiecīga noskaņa, tad dejo viss krogs. Jā, kādreiz man patīk palēkāt arī pie Paula mūzikas, bet, tā kā jaunībā jau esmu izārdījusies, tad vairs nemaz negribas īpaši iet kaut kur dejot, koļīt džekus un tamlīdzīgi. Pati esmu no alternatīvajiem, tāpēc man patīk domājoši cilvēki, personības ar ideju. Piemēram, krogu „Aptieka” iekārtojis pats saimnieks, tur katra lietiņa ir apmīļota, un tas ir jūtams. „Ļeņingradā” vairāk pulcējas jaunieši, taču nāk arī tādi, kam ir 40 gadu, arī 60 un 70 gadu, vecie mākslinieki, vecie bohēmisti. Tās ir ideālas vietas, lai iepazītos ar citiem cilvēkiem, parunātos.”
Zaiga atzīst, ka šādos krodziņos divdomīgas situācijas parasti nerodas. Vari mierīgi sākt ar kādu sarunu, uzsaukt dzērienu, un tas ir vienkārši draudzīgs žests, nevis mājiens par tālejošiem nolūkiem. Zaiga piebilst, ka krodziņos esot iepazinusies ar daudziem interesantiem cilvēkiem.
“Senāk mēdzu iegriezties kādā visnotaļ jaukā krodziņā, diemžēl bārmeņi tur likās tādi kā snobiski – aizdomīgi skatījās, kad biju ienākusi pret rītu un palūdzu piparmētru tēju. Jocīgi! Ja man šeit iepatiksies, nākamreiz es varbūt atnākšu ar pieciem draugiem – vai tad tas nav saprotams?” Zaiga aizsmēķē nākamo cigareti. Viņa piebilst, ka demokrātiskās vietas vajag vienkārši pieņemt – neraucot degunu, ka varbūt galdauts nav perfekti tīrs, momentā neatskrien oficiants vai arī sapulcējušies savdabīgi cilvēki. Jo svarīgāk par visu pārējo ir izbaudīt auru. Zaiga uzjautrināta atceras, ka dziļā jaunībā ir sēdēts arī Avotu ielas bomžatņikos: “Biju kārtīgā ģimenes māte, bet palaikam man vajadzēja no sirds izklejoties – vienu vakaru veltīt tikai sev un  – noteikti – ārpus mājas. Šajās dīvainajās ieskrietuvēs esmu tērzējusi ar bomžiem, narkomāniem un ielasmeitām. Nekādās problēmās, par laimi, neesmu iekūlusies, jo kaut kā intuitīvi sajūtu cilvēkus. Kādreiz bieži gāju arī uz „Kabatu”, paņēmu dzēriena glāzi, sēdēju kaktiņā un vēroju publiku. Reiz tur iepazinos ar četriem jauniešiem no Neretas, kuri Rīgā studēja. Viņi satraucās ne pa jokam – kā tas nāk, ka sēžu krogā viena pati?! Skaidroju, ka tieši tā man patīk... Tomēr viena no kompānijas meitenēm atstāja savu telefonu – ja kādreiz griboties kur aiziet, lai piezvanot. Tad nebūšot jāiet vienai pašai – kā tādai nabadzītei...” Zaiga pasmaida.

Rezumējums – demokrātiskajām vietām neapšaubāmi piemīt savs šarms, tikai jāprot iegadīties īstajā laikā – kad arī citi apmeklētāji ir uz attiecīgā viļņa.

Viņa gan atzīst, ka Rīgā esot maz tādu vietu, kur viņa vienatnē justos brīvi un omulīgi. Parasti uznāk kaut kāda mode, un tad visi krogi taisās pēc vienas šnites. “Vispirms tiek izgāzta milzīga nauda, tad jaunais, plaši izreklamētais restorāns vai klubs tiek atklāts ar ekskluzīvu pasākumu, uz kuru saskrien „vipi”, cits par citu – vipīgāki... Visi tik smalki, tik smalki, ka gribas rupji lamāties. Tad – nepaiet ne gads, un – bankrotē. Turklāt būtiskas ir arī cenas, es nevaru atļauties vienā vakarā iztērēt 50 vai 100 latu,” viņa piebilst. Zaiga smejas, ka arī ar savu puisi viņa iepazinusies krogā – „Runcī” pie bāra letes. “Mēs nācām uz šo krogu dažādās kompānijās. Es vēl nodomāju – diez kas tas par jefiņu? Ātri ieskrien ar divriteni, aprunājas ar dažiem džekiem, bet ar meitenēm nez kāpēc nekoķetē... Savukārt viņš bija nodomājis: tā gan ir baigā – vienmēr kompānijas, vienmēr šņabi dzer... Reiz nejauši nosēdāmies blakus pie letes un sākām runāties. Izrādījās ļoti sakarīgs puisis, mums bija interesanti. Tā vienu reizi, otru, trešo – un sākās tāda pilnīga tīņu iemīlēšanās... Nu jau esam kopā trīs gadus.”
Rezumējums – demokrātiskajām vietām neapšaubāmi piemīt savs šarms, tikai jāprot iegadīties īstajā laikā – kad arī citi apmeklētāji ir uz attiecīgā viļņa. Un vakaru varēs uzskatīt par izdevušos.

“A sekss būs?”
“Klau – es savu mūžu neesmu bijusi nevienā klubā... „Četri balti krekli” esot viena no nedaudzajām vietām, kuru neesot okupējuši tīņi, tur mēdzot apgrozīties mūsu vecuma publika. Varbūt aizejam? Vispirms gan izstāsti, kā viss notiek. Mēs sēžam pie galdiņa, pļāpājam, skan laba mūzika – esmu dzirdējusi, ka dzīvā –, paralēli ir dejas, un ir arī cerība, ka mūs kāds var uzlūgt?” Ieva draudzenei Margaritai uzbūra savu vīziju par vakaru klubā.
“Sapņo vien tālāk, Šarlote!” Margarita smējās teju vai aizvilkdamās. “Tikušas iekšā, mēs stāvēsim piespiestas pie sienas, tad es cauri pūlim aizspraukšos pēc kokteiļiem, kurus mēs, joprojām stāvot pie sienas (piedevām mūs no visām pusēm grūstīs), izdzersim, tad ilgi centīsimies tikt vaļā no glāzēm, bet pēc tam tu varēsi mani uzlūgt dejot...”
Šādu dialogu „Patiesā Dzīve” dzirdēja pirms nepilna gada, un, jāatzīst, tas ir diezgan tuvu patiesībai. Kluba zālē galdiņu nav daudz, un visbiežāk tad, kad tu atnāc, tie jau ir aizņemti... Mērfija likums. Var gan iebilst –vai tad uz klubu nāk sēdēt? Mūzika un dejas šeit tiek piedāvātas dažādām gaumēm, vajag tikai rūpīgi izpētīt repertuāru. Nedēļas nogalēs te iet lustīgi. Nav fraku, nav smokingu, bet arī sporta apavos neviens nenāk – kluba īpašnieki jau pašos pirmsākumos iedibināja kārtību, ka personām kedās un krosenēs ieeja ir liegta. Te var brīvi justies visdažādākā vecuma cilvēki visdažādākajās kompānijās. Nav pavadoņa? Droši nāc kopā ar draudzeni! Kādreiz gan uzskatīja, ka mode dāmām dejot savā starpā nāk no tālām sādžām, bet Rīgas klubos tas sen nevienu neuztrauc un neizbrīna. Dejo kaut viena pati – neviens tam nepievērš uzmanību. Un mūzika „Kreklos” visbiežāk ir tāda, pie kuras var brīvi improvizēt un ļauties dejošanas burvībai. Individuāli.

“Vai sekss būs?” Ja seksa nebūs, tad neies velti tērēt laiku dancināšanai.

“Mēs ar draudzenēm šurp nākam bieži,” stāsta Vivita, malkojot kokteili. “Cik atminos, tikai vienreiz vakaru varēja uzskatīt par sabojātu. Pa garo darba nedēļu bijām nogurušas, un prāts tā īsti uz lustēšanos nemaz nenesās. Vajadzēja sagadīties, ka pie mūsu galdiņa piesēdēs iereibis puisis. Stāstīja, ka strādājot apsardzes firmā un dziedot korī. Ilgi stāstīja. Tad aizmirsa, ko jau ir pastāstījis, un sāka visu no sākuma. Par laimi, mūzikas dēļ vismaz pusi nedzirdējām. Tad viņš mums uzsauca šampanieti, ko pēc tam netīšām izlēja vienai no mums tieši klēpī... Bet – kā dzīsi prom? Cilvēks jau ar vislabākajiem nodomiem... vientuļš, redz, sajutās. Bet, godīgi sakot, viņš mums riktīgi sakrita uz nerviem. Turklāt, ja pie galdiņa ir kaut viens vīriešu kārtas pārstāvis, tad citi parasti uz deju lūgt nenāk...”
Šajā klubā nereti iegriežas arī vientuļnieki drauga vai draudzenes meklējumos. Cits – ilgākam laikam, cits – vienam vakaram. Kāda dāma stāstīja, ka reiz kāds vīrietis, iekams uzlūgt viņu dejot, noprasījis: “Vai sekss būs?” Ja seksa nebūs, tad neies velti tērēt laiku dancināšanai. C'est la vie, kā saka franči...
Bet, ja prāts nesas gan uz pasēdēšanu, gan dejošanu, var doties uz muzikālo restorānu „Feeling”. Nedēļas nogalēs šeit iet vaļā danči, bet darbdienās spēlē dzīvā mūzika. Te skan gan trīsdesmito gadu svings, gan karaoke vējabrāļa Aivara Freimaņa uzraudzībā. Viesmīļi ir ļoti laipni un solīdi. Tā dēļ vien vari justies kā dāma... Šajā klubā iegriežas dažāda gada gājuma cilvēki, bet uz deju grīdas gan vairāk redzami jaunieši.
Zinošām mūzikas baudītājām varētu derēt Arņa Medņa „City Jazz Club” (patlaban gan tas ir slēgts, administrācija sola, ka klubs atsāks darboties septembra beigās). Labu mūziku atradīsiet arī „Bites Blūza klubā”.

Nostalģiskās noskaņās
Tām, kuras vairāk interesē dejošana, būtu jāzina, ka ir vēl Rīgā vietas, kurp cilvēki dodas dejot īstas balles dejas. Piemēram, arodbiedrību klubs „Vecrīga”. Te laiks šķiet apstājies divdesmit, trīsdesmit gadu senā pagātnē, un tas fascinē. Uz skatuves spēlē ansamblis, un deju zālē cilvēki griež valsi. Kā agrāk īstās ballēs (laikam tāpēc, to vērojot, pārņem tāda kā nostaļģija). Daļa sanākušo sēž uz krēsliem, kas sarindoti gar zāles sienām. It kā nopēta cits citu, it kā skatās visiem pāri... Mazliet tā kā nevērīgi, mazliet domīgi.
Šajā brīdī sievietēs, visticamāk, pamostas iekšējā skolas laiku sajūta – tu sēdi zāles malā un iekšēji saspringsti: uzlūgs vai neuzlūgs? Piemēram, tas tur – smukais un iznesīgais, un tas nekas, ka bikses viņam ir nedaudz par īsām (toties izbuktētas tā, ka vīles kā naži!) un kurpes laikam taču pirktas humpalās... Jā, pārņem arī zināma mazvērtības izjūta – ja reiz valsis, tad droši vien nāksies virpuļot arī “kreisajā griezienā”, bet tas var sagādāt problēmas...
Tomēr, ja kādu dāmu no klubu un citiem piedāvājumiem visvairāk interesē dejošana “tīrā veidā”, tad noderēs kluba „Vecrīga” vadības teiktais – proti, rudens pusē atsāksies deju kursi, un tajos ikviens būs mīļi gaidīts. Turklāt daudzi šeit atrodot draugus un domubiedrus, un klubam ir izveidojies pastāvīgo apmeklētāju loks.

Svaigā gaisā – ielās un laukumos
Ja murcīšanās slēgtās telpās nav pa prātam un gribas mazliet svaiga gaisa, tad vienkārši jāiet Vecrīgas ielās. Un siltajās pievakarēs tā, šķiet, domā vairākums pilsētnieku un tūristu. Vasaras kafejnīcu šeit ir vai cik... Rīgas dome atļāvusi tām darboties līdz pat oktobra beigām, dažām – stiklotajām – arī ziemā.
Visdzīvākā rosība valda Līvu un Doma laukumā, kur kafejnīcas sariktētas cita pie citas. Tikai jāpalūkojas, kuras kafejnīcas krēslā tu īsti esi apsēdies, jo cieši līdzās esošajiem galdiņiem var būt atšķirīgi cenrāži  – atkarībā no tā, kuram krodziņam tie piederīgi.
Viena no Doma laukuma kafejnīcu teltīm apvīta krāsainām spuldzītēm (gluži vai Jaungada noskaņa), bet uz nelielās skatuvītes Diana Pirags & Gipsymania atskaņo karstasinīgus latīņamerikāņu ritmus. Turpat līdzās novietots liels sarkans ugunsdzēsēju auto, uz kura rakstīts „Mitrokhin’s Master Band”. Muzikanti nosēdušies pašā augšā. Kolīdz kaimiņiem ir pīppauze, tā viņi ķeras pie saviem instrumentiem, un otrādi. Kāds vientulīgs viegli iereibis pārītis turpat Doma laukuma malā uz bruģa atklāj dejas – kaut ko vidēju starp valsēšanu un pašizgudrotu šīberēšanu, bet neviens uz viņiem neizpratnē neblenž. Cilvēki savā nodabā atpūšas, runā dažādās mēlēs, un, šķiet, ikviens jūtas brīvi un nepiespiesti.
Līdzīgi ir Līvu laukumā – dzīvā mūzika, alus, grauzdiņi, pa druciņai kaut kā stiprāka, un – cilvēki, cilvēki, cilvēki... Vari atnākt viena pati, iejukt burzmā un izbaudīt savu reizi tik nepieciešamo pūļa vientulības izjūtu.
Ja vienlaikus gribas kaut ko spirdzinošu un mazliet klusuma, tad jāmeklē glābiņš kādā šķērsielā. Siltajā sezonā gandrīz pie katras, pat vismazītiņākās, kafejnīcas ir izlikti galdiņi, un nāk prātā rīdziniekiem tik mīļais salīdzinājums – mazā Parīze... Bez ironijas.
Metot līkločus pa vecpilsētas ieliņām, nonākam pie Zaigas pieminētās kafejnīcas „Aptieka”. Te pulcējas radoši visu vecumu cilvēki. Jāpiebilst, ka krodziņā ir mūzikas aparāts, un katrs apmeklētājs var izvēlēties sev tīkamāko mūziku (rindas kārtībā, protams). Āra galdiņi aizņemti, tāpēc saimnieks vien noplāta rokas: “Ārā viss aizņemts, bet iekšā gan kāda vieta atrastos...”
Tomēr „Patiesā Dzīve”, varbūt jau mazliet pārsātinājusies no krodziņu raibuma, dažādajām skaņām un sejām, turpina ceļu, kamēr no tālienes ausis joprojām sasniedz ielu muzikanta dziedātā patiesība: “Uz ielas stūra tai krodziņā mazā, kur dzīve vērta ikvienam vēl šķiet, uz ielas stūra tai krodziņā mazā, kur vari laimi no kausa sev liet...”
 
P.S. Iespējams, stāstījumos kaut kas tika paspilgtināts, kaut kas – notušēts. Cik cilvēku, tik skatījumu. Bet noteikti jāpiebilst, ka rakstā pieminētās nepavisam nav vienīgās vietas Rīgā, kur iespējams izbaudīt jaukus brīžus.
Par cenām šoreiz nerunājām apzināti, bet orientējoši var teikt, ka vienkāršos krodziņos var pasēdēt par 6–10 latiem, bet smalkākās vietās jārēķinās ar 15–20 latiem. Taču viss, protams, atkarīgs no jūsu vēlmēm, apetītes un gaumes. Turklāt klubos, it īpaši, ja spēlē dzīvā mūzika, ir ieejas maksa, kas var svārstīties no trim līdz septiņiem latiem (reizēm pat vairāk – jo augstākas raudzes mākslinieki, jo dārgāk). Tiesa, dažu klubu saimniekiem piemīt jauks žests, uz kuru grēks būtu neatsaukties, proti, viņu klubu rotā paziņojums: “Dāmām ieeja bez maksas!”

Autore: Guna Kārkliņa, www.kasjauns.lv
 



6 Pievienot komentāru

Lasi vēl

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk