Saposos un braucām uz dzemdībām 2

 07. septembris 2009 11:50 Pieredze  skatījumi: 15581

„Viens mans bērniņš ir dzimis slimnīcā, otrs – mājās. Manuprāt, ļoti atšķirīgi stāsti. Kā vienu, tā otru esmu rakstījusi uzreiz pēc dzemdībām,” stāsta portālā mammam.lv/tetiem.lv reģistrētā mamma Gunta Rišķe.



Foto: no personīgā arhīva


Dzemdību vieta: Ogres slimnīca.
Paredzētais datums: 27.10.2006 pēc mēnešreizēm, 07.11.2006 pēc USG
Reālais datums: 09.11.2006
Vecmāte: Dace Čakova
Ārsts: Jānis Krustiņš

09.11. naktī pulksten 1.20 vienkārši pamodos un secināju, ka nagu laka sāk lobīties nost un jāiet jāsakopj nadziņi – pie sevis nodomāju, ka, ja jau dzemdē, tad ar sakoptiem nagiem.

Kad apkopi pabeidzu, ielīdu atpakaļ gultā un pulksten 1.40 sajutu pirmo kontrakciju. Piecēlu vīru un teicu, ka sākas – šīs sāpes tik tiešām ne ar ko sajaukt nevar... Vīrs uzņēma kontrakciju intervālu un es, turoties pie viņa rokas, gultā guļot pārcietu kontrakcijas (vīram bija jātur mana roka, jāskatās man acīs un jāklusē). Intervāls 6-10 minūtes, pa vidu vēl skrēju uz WC – organisms pats attīrīja taisno zarnu un gļotu korķis arī sāka izdalīties.

Ieslēdzām mūziku, uzdejojām lēno deju. Pēc pāris stundām sazvanījām Ogres slimnīcu un mums lika turp doties, kad kontrakcijas sasniedz 5-6minūšu intervālu.


Pēc tam ieslēdzām mūziku, uzdejojām lēno deju. Pēc pāris stundām sazvanījām Ogres slimnīcu un mums lika turp doties, kad kontrakcijas sasniedz 5-6minūšu intervālu. Pēc kāda laika secināju, ka kontrakcijas bija vieglāk paciešamas stāvot kājas, it kā iekarājoties vīrā, bet līdz ar tām intervāls saruka līdz 3-4 minūtēm un pēc kāda laika vīrs lika doties uz slimnīcu (lai gan es vēl labprāt mājās gribēju patusēties).

Apģērbos, paņēmu pēdējās mantas un ar 50 km/h devāmies uz slimnīcu, jo ātrāk es neļāvu braukt... Nesaprotu, kā filmās var rādīt, ka uz slimnīcu dzemdēt jābrauc ar 120km/h... brrr...

Slimnīcā ieradāmies pusē sešos no rīta un sākās visas formalitātes. Tad mani pārbaudīja, secinot, ka ir pilns atvērums un drīz atkal būs jāliekas uz galda... Vecmāte ļoti nopriecājas (jo šiem mazāk darba).

Pirmsdzemdību palātā paklausījāmies tonīšus un devāmies uz dzemdību zāli, jo augļūdeņi vēl nebija nogājuši, bet atvērums pilns un mazulis zemu, tāpēc pārdūra augļūdeņus. Tā guļot man lika sagaidīt trīs kontrakcijas un doties atpakaļ uz pirmsdzemdību palātu paklausīties tonīšus... Šoreiz es nevis sēdēju, bet stāvēju kājās un kontrakcijas laikā man lika ar platām kājām ietupties ceļos, tādā veidā palīdzot bērniņam. Bet strauji tuvojās spiešanas sajūta. Es centos nespiest, bet elpot... Taču pie nākamās kontrakcijas es jutu, ka galviņa jau nāk ārā! Un vīrs bļauj, ka bērns jau dzimst. Atskrēja vecmāte, norāva visus vadiņus, ar ko klausījās tonīšus. Es prasīju, vai nevaru kājās stāvot dzemdēt, ka man tā vieglāk, bet šī man liek skriet uz dzemdību galda... Bet kas es pa skrējēju?! Knapi pakustēties varēju un nemaz nerunāsim par uzrāpšanos uz galda, ja bērns jau gandrīz starp kājām!

Es prasīju, vai nevaru kājās stāvot dzemdēt, ka man tā vieglāk, bet šī man liek skriet uz dzemdību galda... Bet kas es pa skrējēju?!


Tieku uz galda. Un viss process apstājas, bērns pazūd puncī un sāpes pāriet... Gaidām. Gaidām. Nekā. Kā teica Dr. Krustiņš – pirms lielā notikuma jāuzņem pēdējie spēki. Un tā arī notika – sākās kontrakcija un bija ļoti grūti domāt par elpošanu, tāpēc ļoti labi, ka blakus bija vīrs, kurš visu laiku sacīja: „Elpo, elpo” un pie nākamās kontrakcijas trešā spiediena pulksten 7:16 burtiskā nozīmē izlidoja Pēteris (4,060 kg un 57cm). Tas bija tāds atvieglojums! Kā izspiest bumbu.
Ai, tā ir tāda svētlaime, ka mazais ieraudās un pēc tam viņu tādu mazu, pliku uzliekt man uz punča...

Sekoja sakopšanas padarīšanas. Biju tikusi sveikā cauri ar dažiem niecīgiem plīsumiem, par kuriem dakteris izteicās – nu jāuzliek pāris šuvītes, lai vīram būtu prieks un ģimenes dzīve neciestu!

Pēc dzemdībām abi ar vīru vienbalsīgi secinājām: „Slava, Dievam, mums bija ideālas dzemdības”, un abi vēl nosmējāmies, ka šādi tik tiešām varētu dzemdēt pat piecus bērniņus.

Tā kā šīs bija mūsu pirmās dzemdības, tad varu teikt, ka pat ļoti ātras – kopumā dzemdības ilga piecas stundas un 56 minūtes, sākot ar pirmajām kontrakcijām un beidzoties ar dēla ieraudzīšanu. Mums ļoti patika, ka lielākā daļa laika tika pavadīts mājās un uz slimnīcu, pašiem pat nezinot, aizbraucām tieši laikā! Un vēl es varu teikt, ka man vīra klātbūtne bija ļoti, ļoti noderīga... Tas atbalsts, ko varēju saņemt no apskāviena, smaida, skatiena un pieskāriena, ir vārdos neizsakāmi svarīgs un vērtīgs!


un lasi Guntas pieredzi mājdzemdībās!


Iesūtījusi: Gunta Rišķe, mammam.lv/tetiem.lv reģistrētā mamma

 

IZLASI ARĪ PIEREDZI: I.Akmentiņa-Smildziņa: Dzemdības slimnīcā un mājās



2 Pievienot komentāru

Lasi vēl

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk