Vīrs tagad visiem iesaka mājdzemdības!

 07. septembris 2009 11:00 Pieredze  skatījumi: 16578

„Pirmās mūsu dzemdības piedzīvojām slimnīcā, otrās – mājās. Stāsti dažādi, un ir ko salīdzināt. Katrā gadījumā vīrs tagad visiem iesaka mājdzemdības” raksta Gunta Rišķe, mammam.lv/tetiem.lv reģistrētā mamma.
 



Foto: no personīgā arhīva


Dzemdību vieta: mājas
Paredzētais datums: 13.03.2008 pēc mēnešreizēm, 06.04.2008 pēc USG
Reālais datums: 31.03.2008
Vecmāte: Rudīte Brūvere


Emocionāli viss sākās jau no paša rīta, kad vīrs gatavojās doties uz darbu. Es iekšēji jutu, ka viņam ir jāpaliek mājās, bet negribēju uzstāt un tā līdz galam to arī nepateicu, devu tik neskaidrus mājienus. Kad vīrs bija prom, sākās mani ikdienas darbiņi: trauki jānomazgā, māja jāpiekārto, dēlam Pēterim bikses jāsamaina un te sākās mazas problēmas – kā cēlu Pēteri opā, tā nežēlīgi sāka sāpēt kreisais sāns. Visas grūtniecības laikā tā vēl nekad nebija bijis!

Dzemdības pavasarīgi skaistā dienā
Pēc laiciņa mazo Pēteri vispār nevarēju pacelt, jo kā šis prasa mīļumu klēpī, tā ceļu un atkal nežēlīgi sāp sāns. Sapratu, ka šādi es šo dienu pavadīt nevarēšu. Visgrūtākais bija tieši emocionāli – apziņa, ka nevaru pacelt un samīļot savu bērnu. Jutos ierobežota un bezspēcīga, tāpēc zvanīju vīram, teicu, ka man ir grūti un tu man esi vajadzīgs mājās. Pirmo reizi visā grūtniecības laikā sapratu, ko nozīmē GRŪTniecība! (Tagad par to pasmaidu, jo ko tad es gribēju – vēl pēdējā dzemdību dienā rauties pa galvu un kaklu!) Vīrs atbildēja, ka no rīta ir jutis, ka jāpaliek mājās, bet neklausījās savās izjūtās, tāpēc nu steidzās mājās. Turpinājās ikdienas darbi.

 

Tā kā nevarējām saprast, ko lai īsti dara līdz vecmātes ierašanās brīdim, tad nolēmām jau uzreiz sākt cept bērna dzimšanas dienas torti.


Pirmās kontrakcijas sākās 10:00 no rīta, intervāls bija 10-15 minūtes, bet tās bija ļoti viegli paciešamas, bet es uzreiz sapratu, ka dzemdības ir sākušās, jo pamazām sāka izdalīties gļotu korķis un mani mocīja drebuļi. Ap 11:30 uzzvanīju vecmātei un teicu, ka šodien ir ideāla diena, lai dzemdētu... Ārā bija fantastiski pavasarīgs laiks! Pēc mana stāstījuma secinājām, ka dzemdības ir sākušās un viņa brauks pie manis no Cēsīm caur Rīgu (pēc instrumentiem) pie manis.

Uzcepām dēliņam dzimšanas dienas torti
Tā nu dzemdības bija jau sākušās, bet man pat reizēm likās, ka viss ir apstājies un vecmāte pa velti izsaukta, kaut gan tūlīt pēc šādām pārrunām ar vīru atkal bija skaidrs, ka viss turpinās, pagaidām gan vēl lēni, bet turpinās... Aizsūtījām draugiem īsziņas, lai lūdz par mums, jo process ir sācies.
Tāds miers, nekur nav jāsteidzas, nav pat īsti jāuzņem laiks kontrakcijām, jo nekur nebūs jābrauc...Tāds prieks!
Ik palaikam pagulēju, pastaigāju, paspējējos ar Pēteri, šo to pārrunājam ar vīru... Tā kā nevarējām saprast, ko lai īsti dara līdz vecmātes ierašanās brīdim, tad nolēmām jau uzreiz sākt cept bērna dzimšanas dienas torti, jo nekad nevar zināt, kā jutīšos vēlāk un kad tas viss beigsies...Tā nu kopā ar vīru un Pēteri virtuvē sākās īsta rosība – sadalījām pienākumus un pēc nepilnas stundas torte jau cepās...

Kamēr gaidījām, uzspēlējām prāta spēli
Ap pulksten 15:30 es sajutu stiprāku kontrakciju (ar tādām es pamodos naktī, kad man sākās pirmās – Pētera – dzemdības), intervāls joprojām 10-15 minūtes. Tā kā ārā bija pasakaini skaists laiks, tad nolēmām iziet visi pie mājas pastaigāties un ap četriem vecmāte jau bija klāt. Pasēdējām ārā – iekšā iet nemaz negribējās, šķita, ka man atkal viss ir apstājies. Vīrs ar Pēteri aizbrauca uz veikalu pēc viegliem ēdieniem, un mēs ar Rudīti devāmies iekšā. Tā kā dzemdību process virzījās lēni, tad vecmāte aizgāja pagulēt un mēs ar vīru tikmēr gatavojām vakariņas (Pēteris gulēja diendusu), uzspēlējām prāta spēli Katamino un vienkārši baudījām dienas burvību.

Paēdām vakariņas un īsti nevarējām saprast, ko darīt tālāk. Nolēmām doties uz IMG (biedrības Īsta mīlestība gaida) sapulci Ogrē, kur tiek plānots ikgadējais jauniešu salidojums. Saņēmām Rudītes akceptu un gatavojāmies izbraukumam, tikai pirms tam nolēmām pārbaudīt, cik tālu viss jau ir... Kā teica Rudīte: „Pusceļš jau noiets.” Bija piecu centimetru atvērums, bērnam sirdspuksti spēcīgi.

Man patīk dzemdēt!
Braucām ar 40km/h, ātrāk es neļāvu, jo kontrakcijas jau bija spēcīgākas, ka jāsāk beidzot piedomāt, bija pulksten septiņi vakarā. Draugi bija patīkami pārsteigti par manu ierašanos, un pirmais, ko es teicu, ieejot telpā, bija: „Man patīk dzemdēt!” Pasmējāmies, ka viņiem ir tā privilēģija atrasties vienā istabā ar dzemdējošu grūtnieci... Tā nu mēs tur pārrunājām aktuālus jautājumus, es pastaigājos turpu šurpu, pareizi elpojot. Ap plkst. 20:00 es sapratu, ka mums ir jābrauc mājās, vai arī es dzemdēšu turpat uz vietas, jo kontrakcijas jau sasniedza tādu pakāpi, ka vēlāk es mašīnā vienkārši nosēdēt nespētu un intervāls arī bija jau kādas trīs minūtes.

Mājās ieradāmies mazliet pēc 20:00, kontrakcijas tikpat spēcīgas. Nolasījām Pēterim vakara stāstu, aizlūdzām, un vīrs devās viņu midzināt. Es pārvācos uz virtuvi ar domu, ka te tomēr būtu labāk dzemdēt – nav paklāja u.t.t.

Pēc brītiņa atnāca Rudīte un sāka aizpildīt dokumentus, es, atspiedusies ar rokām pret galdu pārcietu kontrakcijas... Biju galīgi sasvīdusi un tajā brīdī karsti vēlējos, lai vīrs ir pie manis un noslauka manu pieri ar aukstu dvielīti. Jutu, ka sāk jau nedaudz spiest, saku vecmāte, ka vēl nav, bet drīz bērns būs ārā. Pēc brīža vīrs virtuvē ienāca vīrs – biju pārsteigta, ka mazais tik ātri aizmidzis!

Nepaguvām novilkt man bikses...
Tālāk viss notika tik ātri un strauji... Vecmāte gribēja iet pārģērbties, bet es teicu, ka bērns jau ir starp kājām, un tā arī bija! Man vēl mugurā tās pašas drēbes, ar kurām izbraucām (treniņbikses), bet bērns jau nāk ārā... Rudīte pieturēja bērna galviņu caur visām biksītēm, lai viņš neizlidotu ārā. Es atslābinājos, cik vien bija iespējams, un tā kā es biju stāvus pozā, tad bērns ārā izslīdēja pats...

Rudīte pieturēja bērna galviņu caur visām biksītēm, lai viņš neizlidotu ārā. Es atslābinājos, cik vien bija iespējams, un tā kā es biju stāvus pozā, tad bērns ārā izslīdēja pats...


Rudīte secināja, ka es vispār nespiedu, tik pūtu pāris reizes... Vīrs palīdzēja novilkt bikses un bērns jau bija ārā! Mūsu Kristaps Pasaulē ieradās pulksten 20:48, smuki sārts un ļoti svarīgs. Apsēdos uz maza ķeblīša un Kristaps tika pie gardā pupa. Man vēl vajadzēja piedzemdēt placentu, bet tā kā pirmajās dzemdībās man to ārā izspieda ārsts, (uzspiežot uz vēdera), tad es nezināju, kas un kur jāspiež.

Pagaidījām, kad beidza pulsēt nabassaite, un vīrs to pārgrieza manā acu priekšā. Iedevu bērnu vīram un cēlos kājās, lai piedzemdētu placentu, jo, ja jau bērnu piedzemdēju kājās stāvot, tad placentu arī varēšu – tā arī notika.

Noģērbu visas drēbes un abi ar mazo kunkulīti pārvācāmies uz gultu, kuru vīrs bija sagatavojis. Kad tur ērti iekārtojos, vecmāte mani apskatīja un secināja, ka ir viens minimāls plīsums – ja es būtu dzemdējusi Āfrikas džungļos, neviens mani nešūtu:).

...un čučam savā gultiņā
Vecmāte rakstīja dokumentus, Kristaps tikmēr pie manis pupojās un vīrs gatavoja kapučīno ar Kristapa dzimšanas dienas torti. Tāds miers, nekur nav jāsteidzas! Esmu mājās savā gultiņā.

Torte bija izdevusies vienreizēja. Ap plkst. 24:00 sākām svēršanas, mērīšanas un apģērbšanas procedūru: 4,320 kg un 58 cm. Tā kā Kristapam šīs procedūras īpaši pie sirds negāja, tad piecēlās Pēteris. Viņam acis lielas un mazliet nesaprašanā, jo vēl samiegojies, mīļojās pie tēta un visu nopētīja. Mēs parādījām Pēterim, ka mammai vairs nav lielais puncis un ka punčabērns nu ir ārā – brālītis Kristapiņš. Tad abi ar tēti aizgāja uz virtuvi uzēst dzimšanas dienas torti, pa to laiku mani sašuva. Pēc tam Pēteris atkal tika nolikts gulēt un turpinājās dokumentu aizpildīšana, ap plkst. 2:00 visi aizgājām gulēt...

Mani ļoti iepriecināja fakts, ka jau pirmo nakti pēc dzemdībām es varēju pavadīt kopā ar vīru savā mīļajā gultiņā. Vīrs bija vienkārši sajūsmā par mājdzemdībām, un emocionāli tā saviļņots it kā pats būtu dzemdējis. Viņam ļoti patika, ka pats varēja redzēt, kā sākumā piedzimst galviņa, tad iznāk pleciņi, pēc tam pārējais un bērns tāds cieši sarāvies guļ... tad pēkšņi sašķobās un sāk bļaut, apmēram – kas mani izstūma ārā??? :) Mans vīrs tagad visiem iesaka mājdzemdības!
Mūsu dzemdības bija tik vienkāršas un skaistas, ka es joprojām varu teikt: „Āāā! Kā man patīk dzemdēt!”.

un lasi Guntas pieredzi par dzemdībām slimnīcā!


Iesūtījusi: Gunta Rišķe, mammam.lv/tetiem.lv reģistrētā mamma

IZLASI ARĪ PIEREDZI: I.Akmentiņa-Smildziņa: Dzemdības slimnīcā un mājās



0 Pievienot komentāru

Lasi vēl

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk