Dzīvošana kopā ir modes lieta vai ikdienišķi parādība? Jeb - precēties vai neprecēties 15

 02. septembris 2009 15:00 Raksts  skatījumi: 16854

Mammas, paziņas, precētās draudzenes, labu vēlot, mudina attiecības noformēt oficiāli. Nav svarīgi, cik ilgi ar draugu dzīvojat kopā — pusgadu, gadu, divus, trīs, piecus, desmit — šie labie cilvēki (lasi — sabiedrība) nezaudē cerību, ka reiz nāksiet pie prāta un rīkosiet kāzas. Jo — tā taču ir pieņemts...



Foto: Shutterstock.com

Viens no smagākajiem pārmetumiem, ko saņem neprecētie kopā dzīvotāji - atbildības trūkums, vieglprātība un izlaidība.


ILGSPĒLĒJOŠO ATTIECĪBU CEMENTS
Bet — jūs turpināt dzīvot kopā tāpat vien. Ilgi. Un nešķiraties. Itin kā par spīti draugu pesimistiski dramatiskajām prognozēm. Tieši pretēji — ar katru kopā nodzīvoto nedēļu, mēnesi, gadu attiecības uzplaukst, kļūstot aizvien ciešākas un tuvākas.


Kā izskaidrot fenomenu, ka nereģistrēta/nelaulāta pāra kopdzīve nereti ir veiksmīgāka par baznīcas un sabiedrības svētību saņēmušo?
Psiholoģe ANDRA PLOTNIECE skaidro: "Jāsāk ar to, kas tad ir laulība. Gan no valsts, gan baznīcas viedokļa raugoties, tā ir mākslīgi radīta institūcija savu iedzīvotāju fiziskai un garīgai kontrolei. Arī finansiālai — jāsamaksā par laulības reģistrāciju (valsts nodeva ir aptuveni pieci lati) un par laulības šķiršanu (izdevumi divdesmit latu, kā minimums). Turklāt oficiāli nereģistrēta kopdzīve vēl aizvien tiek pasniegta kā ārkārtīgs pārkāpums, turpretī lauība ir kaut kas absolūti svēts, paša Dieva iedibināts un tāpēc — obligāts."


Statistika liecina, ka pasaulē uz katru precētu pāri ir pieci neprecēti.
Vai dzīvošana kopā "tāpat vien" ir modes lieta vai gluži pretēji — tik ikdienišķi pierasta parādība, kam neviens vairs nepievērš uzmanību? "Šādas attiecības ir bijušas vienmēr," komentē A. Plotniece. "Cilvēks kā normāla dzīva būtne atrod sev partneri, ar kuru kopā jūtas labi gan fiziski, gan emocionāli, gan psiholoģiski."

 

Tad kāpēc mēs tomēr precamies/laulājamies, cenšoties šīs attiecības nokārtot oficiāli?
Psihologi uzskata — nevis sevis, bet citu dēļ. Lai iepriecinātu savus vecākus, kuri, pat ja visu laiku izlikušies šīs "brīvās" attiecības akceptējam, dziļi sirdi turpinājuši cerēt, ka "reiz tā diena pienāks". Vēl kāds tikpat ticams iemesls — jaunais pāris vēlas sarīkot romantiskus svētkus sev un jautrību draugiem. Vai arī — sarīkot kāzas kopā ar savām kristībām. Andra Plotniece uzskata, ka šie faktori pieskaitāmi tādiem, kas "strādā mūsu labā", proti, augstākminētajos gadījumos lēmumu precēties pieņem pats pāris, lai gan būtībā nekas nemainītos arī tad, ja viņi turpinātu dzīvot kopā neprecēti.


JA GRIBĒS IET -AIZIES AR VISU ZĪMOGU
"Pirms kāda laika man bija paciente — jauna, skaista meitene. Kādu vakaru, gandrīz ap pusnakti, viņa man atsūtīja izmisīgu īsziņu: draugs lūdzis viņas roku, bet viņa nezina, ko darīt — precēties vai ne? Atbildēju — ja šaubies, tad jāpagaida," ar šo piemēru Andra Plotniece ilustrē, cik svarīgi būt pārliecinātam, ka cilvēks tev līdzās ir īstais.


Jā, tu viņu (it kā) mīli, iekāro un saproti kā draugu, tomēr zemapziņā kaut kas skribinās un ja nu... Tad kopā dzīvošana bez zīmoga ir labāka par sasteigtām laulībām.
Kopā dzīvošana ir kā savdabīgs emocionālās, psiholoģiskās, intelektuālās un fiziskās saderības garants. Daudzām pasaules tautām tā ir absolūti normāla un pat rekomendēta negadījumu profilakse. Starp citu, šī paciente vēlāk nav skopojusies ar telefoniskām pateicības izpausmēm, jo psiholoģe izrādījusies vienīgais cilvēks, kas atļāvās izteikt to, kas meiteni bija kremtis jau labu laiku.
"Tas ir vēl viens stereotips — tik ilgi draudzējaties, kāpēc neprecaties? Bet mēs zinām, cik daudz nelaimju rodas, ja apprecas neīstie cilvēki!" uzskata A. Plotniece. "Īsto cilvēku nav jābaidās pazaudēt, bet neīsto neaizturēs ne juridiskās saistības, ne solījumi Dieva vai cilvēku priekšā. Tā ir ilūzija, ka ar zīmogu pasē iespējams saglabāt laulību. Vai — ar laulību līgumu vai citādiem juridiskiem apgrūtinājumiem: ja tu darīsi tā un tā, tev par to būs vai nebūs tas un tas..."


Nav noslēpums, ka šajā gadu tūkstotī daudzas iesīkstējušas sabiedrības normas gluži vienkārši izzūd, atmirst, aiziet nebūtībā.
"Es uz šo jautājumu raugos no dabas pozīcijām," komentē A. Plotniece. "It kā no malas un nepastarpināti. Dabā jau arī sastopamas visādas attiecību formas — gan pretēju, gan viendzimumu (atklāts, ka eksistē ap trīssimt dzīvnieku sugu, kuram raksturīgas viendzimuma attiecības) apvienības, un tas viss ir tikai normāli. Es izvairos absolutizēt. Mēs jau tāpat savu dzīvi pa grāvjiem vien dzīvojam — tiešā un pārnestā nozīmē..."


BEZATBILDīGI UN IZLAIDīGI
Viens no smagākajiem pārmetumiem, ko saņem neprecētie kopā dzīvotāji - atbildības trūkums, vieglprātība un izlaidība.
"Mans personīgais un arī profesionālais viedoklis skan - tā nav, vismaz tas nav kā likums!" apgalvo psiholoģe. "Protams, gadās šādi cilvēki. Tomēr arī precētie nav simtprocentīgi šķīsti. Cik nav tādu, kuri, apprecējušies skali un ar milzīgu pompu, tūliņ vai neilgi pēc kāzām izšķiras vai sāk spert sānsoļus?"
Te nu prātā nāk studiju gadu draugu stāsti par kāzu muzikantu gaitās piedzivoto - ne reizi vien gadījies, nospēlējot milzīgās, daudzu tūkstošu vērtās kāzās un atkāzās, jau pēc neilga laika citās kāzās sastapt jauno pāri neparastās kombinācijās vai vēl trakāk - spēlēt kāzas vienam no bijušajiem jaunajiem, bet jau ar citu partneri.


Diemžēl šai medaļai ir arī otra puse sevišķi jaunatnes vidū arvien biežāk prevalē attiecību veidošana pēc pofigisma principa.
"Šodien daudzi jaunie cilvēki nevis dzīvo kopā, tad redz, ka nesaskan, un izšķiras, bet gan apzināti maina partnerus, meklējot arvien jaunāku un labāku, izmēģinot to un šito. Apmēram tā — šodien es uztaisīšu bērnu tev, rīt pametīšu, bet parīt iešu pie kādas citas," atzīst A. Plotniece.
Jāatceras vēl kāda līdzība... Divas neprecētas draudzenes izlasa avīzē sludinājumu — atvērts jauns daudzstāvu lielveikals, kur pārdod visādus vīriešus. Vienīgais nosacījums — izejot cauri kādai tirdzniecības zālei, pircējas vairs nedrīkst tur otrreiz atgriezties. Labi. Abas draudzenes dodas vīriešu medībās. Veikala pirmā stāva zālē izkārtne — "Saimnieciski un saticīgi vīrieši". Labi, bet gribas vēl kaut ko. Otrajā stāvā — "Saimnieciski, saticīgi un simpātiski vīrieši". Ļoti labi, bet tomēr... Trešajā — "Saimnieciski, saticīgi, simpātiski un bagāti vīrieši". Lieliski, taču vēl ir divi stāvi. Ceturtajā iegādājami "Saimnieciski, saticīgi, simpātiski, bagāti un bērnus mīloši vīrieši". Ko vēl labāku varētu vēlēties? Viena no draudzenēm dodas pie kases maksāt par nolūkoto vīrieti, bet otra — kāpj uz piekto stāvu. Bet tur sagaida tukša zāle un vidū viena vienīga balta lapiņa ar uzrakstu — "Tev, mūžam neapmierināmā!".

 

RAGI, NAGI UN ASTE
Dažkārt pat visjaukākā sieviete pēc kāzām pārvēršas izplūdušā, kašķīgā raganā, bet visjaukākais vīrietis — vecā, piedodiet, āzī ar milzumu slēptu netikumu. Respektīvi — gan vienam, gan otram izlien uz āru visi slēptie ragi, nagi un astes.


Valda uzskats, ka ilga kopā dzīvošana bez precēšanās stimulē un uztur spēkā interesi vienam par otru, spriedzi un seksuālo vēlēšanos.
Vai ir iespējams, ka pēc kāzām šādi cilvēki pēkšņi atklāj viens otrā kaut ko jaunu, piemēram — agrāk rūpīgi slēptos ragus, nagus un asti? Tīri hipotētiski Andra Plotniece to uzskata par iespējamu, taču — "ja sieviete un vīrietis ir kopīgi dzīvojuši gadiem un viņš pa šo laiku nav pamanījis viņas "asti", tad — vai nu šis vīrietis ir muļķis, vai arī sieviete ir Oskara balvas cienīga aktrise. Varbūt tomēr viņš to asti ir redzējis un tā viņam gluži labi patikusi..."

LAULĪBA NEPIECIEšAMA BĒRNU DĒĻ
Savulaik sabiedrībā valdīja uzskats — zīmogs pasē atvieglo dzīvi un zināmā mērā gan padomju laikā, gan krietni ilgi pēc tam tā arī bija. Piedzimstot bērnam, viņa dzimšanas apliecībā bija iespējams ierakstīt abu vecāku vārdus un uzvārdu, un viņš savukārt tika ierakstīts abu vecāku (vēlams — oficiāli precētu!) pasēs. Tiesa, mūsdienas šajā tradīcijā ieviesušas korekciju — jaunajās pasēs vairs neliek zīmogu par laulības noslēgšanu, nedz ieraksta bērnu.


Kā teica kāda draudzene, kura nesen, draugu un radu pierunāta, gaidāmā bērna dēļ "izgāja pie vīra", būtu to zinājusi, varbūt nebūtu precējusies...
Un tomēr — cik svarīgi pašam bērnam, lai viņa vecāki būtu oficiāli precējušies?
"Viss atkarīgs no tā, vai atvasi ģimenē (divu cilvēku brīvprātīga apvienība vienmēr ir ģimene!) audzina, filtrējot sabiedrības labi-slikti/pareizi-nepareizi stereotipus un atsijājot sev derīgo," uzskata psiholoģe. "Ja bērnu tā audzina, viņš ir pietiekami stiprs, lai ikvienam (skolotāju ieskaitot), kurš uzdod jautājumus "Kāpēc tavai mammai un tētim ir dažādi uzvārdi?", spētu vai nu pienācīgi atbildēt, vai arī mierīgi ignorēt. Bērns reaģēs normāli tad, ja paši vecāki šo kopdzīvi uzskata par veiksmīgu attiecību veidu. Diemžēl nereti ir tā, ka viens no vecākiem (biežāk tomēr — mamma) izmisīgi vēlas apprecēties, bet otrs nezin kāpēc vilcinās. Sajūtot šādu duālu attieksmi, bērns patiešām var izbaudīt zināmu diskomfortu."
Dīvaini, bet pretēji skeptiķu prognozētajam laulības kā institūcijas sabrukumam tieši mūsdienas ar savu pareizo publisko teju fenomenu jeb PR faktoru izkristalizējušas jaunu stereotipu — veiksmīgās laulības sindromu. Protams, bieži vien tā ir ilūzija sabiedrības ciešās kontroles paspārnē, un tomēr...
Lai gan |oti daudzās Rietumu kultūras valstīs civillaulība juridiskā spēka un tiesību ziņā faktiski tiek pielīdzināta oficiāli reģistrētai laulībai, ir gadījumi, kad zināmā dokumenta klātbūtne var aiztaupīt virkni nepatīkamu brīžu. Piemēram, ja divi cilvēki ir ilgstoši nodzīvojuši kopā, nodibinājuši un iekārtojuši kopīgu saimniecību, iegādājušies auto un dzīvokli/māju, tad gadījumā, ja ar vienu no viņiem kaut kas notiek, otram nebūtu patīkami pēkšņi attapties, ka tas, kas visu laiku ticis uzskatīts par savu, patiesībā Viņam nemaz nepieder. Tiesa, juristi uzskata, ka tamdēļ vien nav jāprecas, bet pietiek ar pāris juridiski pareizi noformētiem dokumentiem — tādiem kā dāvinājums, novēlējums vai notariāli apstiprināts testaments.

 

NEPRECĒJUSIES, TĀTAD NEDERĪGA?
Tajā pašā laikā sievietēs kopš mazotnes cītīgi iekodē stereotipu — ja tevi neviens neprec, tad esi nevērtīga. Protams, ne tik tieši, tomēr nezaudējot galveno domu. Kā gan savādāk vērtēt frāzes, ko māte (tante, vecmāmiņa, skolotāja) velta meitenītēm: kas būsi par sievu, ja traukus neproti nomazgāt? Kas tevi precēs? Kā tu izskaties - tādu nevīžu neviens neprecēs! Ko rāpies pa kokiem kā puika, kam tāda būsi vajadzīga?


Neapšaubāmi, uz šo sociālpsiholoģisko kodēšanu attiecas arī stereotipi, ka vīrietim at|auts viss, bet sievietei nekas.
Neiznīdējams stereotips ir arī tas, ka vīrietim jāpelna vairāk nekā sievietei un jāgādā par ģimeni. Un vīrietis, kurš nereti ir ļoti labs cilvēks, bet galīgi nepiemērots naudas pelnīšanai, jo, piemēram, ir mākslinieks, diendienā saņem pārmetumus. Kam sekas — krīze, depresija, iedzeršana, aiziešana no mājām. Viss, ko vien var iedomāties..."
No šā viedok|a neoficiāla kopdzīve ir mierīgāka par laulību, jo, vienkārši dzīvojot kopā, ne vienai, ne otrai pusei nav juridisku vai sabiedrības normu noteiktu priekšrocību — abiem ir nedaudz jāpierivējas, lai kopdzīve "notiktu", un jāapzinās, ka bridi, kad kaut kas sāk iet greizi vai notiek ļaunprātīga manipulācija, otrs gluži vienkārši var aiziet. No vienas puses — ir brīvība, no otras — attiecību stabilitātē visu laiku ir jāiegulda, tādējādi brīvajiem ligzdotajiem savstarpējā atbildības izjūta bieži ir izteiktāka nekā precētiem pāriem, kuri laulību nereti uztver kā indulgenci pašu emocionālajam kūtrumam vai sadzīviskajai neizdarībai.


Kopdzīve pieraduma dēļ
Vēl viens nereģistrētās kopdzīves aspekts — pieradums. Tāpēc, ka tā ir ērti... Iemesli un cēloņi? Visdažādākie — sociāli (vienam no partneriem nav kur iet; viens no partneriem ir ilgstoši, bet neveiksmīgi precējies, tacu šķirties negrib), ekonomiski (pilnīga vai da|ēja finansiāla atkarība no otra), psiholoģiski vai emocionāli.
Komentē Andra Plotniece: "Ir viegli pateikt — tu esi brīvs. Bet faktiski — bail. Bail aiziet, jo — ja nu savā mūžā vairs nevienu nesatieku? Bail arī no tā, ka aizies otrs — būs jāpaliek vienai(-am). Tas šķiet neizturami, ja visu dzīvi kāds ir bijis līdzās un ja cilvēks vienkārši nespēj palikt vienatnē ar sevi. To dēvē par diādes attiecībām.


Patiesībā jau četru piecu gadu vecumā bērniem būtu pamazām jāattālinās no vecākiem un jāradinās pie patstāvības.
Ja vecāki to nedara, šīs atkarības attiecības kā nepārrauti diegi iestiepjas līdzi arī pieaugušo dzīvē, krustojoties ar jaunajām attiecībām. Tās tiek veidotas jau it kā citā, pieaugušo līmenī, un šāds cilvēks nokļūst paralēlā atkarībā — no vecākiem un no partnera. Mēs to saucam par pieradumu, bet tur slēpjas daudz kas vairāk, kas lielā mērā sakņojas tajā paša atbildības sajūtā — tās trūkumā vai pārpilnībā."


IT KĀ rezumē
Kā tad galu galā ir labāk? Dzīvot kopā tāpat vai tomēr domāt par kāzām, pakļaujoties tuvinieku un sabiedrības stereotipu spiedienam? "Manuprāt, vispareizāk būtu — atstāt šadu pāri mierā," uzskata Andra Plotniece. "Ja cilvēki ir laimīgi, apmierināti, veiksmīgi, veseli, gūst panākumus darbā, spēj nodrošināt sevi un tuvākos, tad tikai un vienīgi viņi paši ir atbildīgi par to, vai viņiem ir vai nav gredzens pirkstā un zīmogs pasē. Arī par to, vai vēlas (vai nevēlas) draugiem un tuviniekiem rīkot šovu vai tomēr — turpināt dzīvot kā līdz šim un svinēt savas attiecības divatā."
 

 

Autore: Zane Skujiņa, žurnāls Una

 

Materiāls publicēts sadarbībā ar žurnālu Una.
Ienāc! www.una.lv



15 Pievienot komentāru

Lasi vēl

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk