Vīrs krāpj. Vai labāk samierināties?

 31. augusts 2009 23:25 Raksts  skatījumi: 28309

Raksta saturs nav piemērots auditorijai, kas jaunāka par 18 gadu vecumu.

Tava vīra žaketes kabatā pēkšņo atrodas divas kino biļetes, restorāna vai pat viesu nama rēķins... Gluži kā ziepju operas seriālā. Viņš izdomā visfantastiskākos melus, bet tu jau nojaut, kas ir patiesībā. Nojaut un samierinies. Kāpēc?



Foto: Artis Rudzītis, www.artisfoto.lv


Krāpšana otra pazemošana

Jautājums par uzticību ģime­nē lielā mērā ir jautājums par abu partneru pašcieņu, pašapziņu un ticību sev, uzsver psiholoģe Aeli­ta Vagale. Ja sieviete tic tam, ka viņa ir pelnījusi labu, uzticīgu vī­ru, ja viņa tic, ka ir tā vērta, viņa nepaliks neuzticības pilnās attie­cībās. Lai kā ari sieviete negribētu to pieņemt, tomēr krāpšana nav tikai krāpšana, bet ari otra paze­mošana. Attiecībās, kurās vīri krāpj sievas, attiecību modeli no­saka vīrs: viņš dzīvo tā, kā viņam ir ērti, sievai paredzot konkrētu vietu, kas viņai ir jāpieņem. Jāpie­lāgojas ir sievai. Taču šādas attie­cības vīrietim iespējamas vien ar sievieti, kurai trūkst pašapziņas.

Viņas bieži nāk no ģimenēm, ku­rās vecāki ar savu uzvedību de­monstrējuši, ka sieviete nav nekā vērta, vai arī vecāki bērnu nonie­cinājuši, sakot: «No tevis jau tāpat nekas nesanāks! Kurš vīrietis gan gribēs precēt tādu kā tu!»

 

Viņas dzīvo, lai visiem ci­tiem ģimenē būtu ērti, savas va­jadzības atstājot malā.


Dzīves laikā sieviete var sākt justies labāk, bet kritiskās situā­cijās, kas liek sev uzdot jautāju­mu, vai esmu tā vērta, lai ar no­tiekošo nesamierinātos, sievietes iekšējā sajūta ir noliedzoša. Vēl vairāk, viņa bieži domā, ka tas nav trakākais, kas ar mani varēja notikt. Piemēram, vīrs mani krāp, bet nesit, vai vīrs krāpj, bet nes mājās naudu. Tiek meklēti attaisnojumi tam, lai esošo situ­āciju nemainītu un samierinātos ar piedzīvoto pazemojumu.

«Ja cilvēks apzinās savu vērtī­bu, viņš tic tam, ka ar dažādām situācijām tiks galā, ari būdams viens,» saka Aelita Vagale. Taču pārtraukt attiecības ar neuzticīgu vīru sievietēm bieži traucē bailes. Viņas jūtas atkarīgas, baidās, ka netiks vienas galā ar savu dzīvi, nespēs nopelnīt naudu. Šīs bailes diktē iekšējā izjūta, ka pilnīgi ne­kas šajā dzīvē nav atkarīgs no vi­ņām – tikai no citiem cilvēkiem vai apstākļiem. Sievietes jūt, ka viņas neko nespēj ietekmēt. Vis­biežāk šī izjūta nāk no bērnības. Piemēram, vecāki neļauj bērnam protestēt, izlemt kādus jautāju­mus, diktē, ar kuriem bērniem viņš drīkst draudzēties, ar ku­riem – nē, un tas bērnā nostipri­na izjūtu, ka viņš neko nespēj ie­tekmēt. Pieaugot šīs sievietes dzīvo attiecībās, kurās pieņem, ka ģimenē svarīgākais ir vīrs un bērni. Viņas dzīvo, lai visiem ci­tiem ģimenē būtu ērti, savas va­jadzības atstājot malā.


... sievas krāpj tie vīrieši, kuriem bail no patiesas tuvības. Viņiem bail uzticēties, jo bail vilties.



Tas, kā sieviete jūtas sava dzi­muma lomā, lielā mērā atkarīgs arī no tā, kā viņas tēvs izturējies pret viņu un māti. Ja tēvs paze­mojis māti kaut ar vārdiem, meitene bieži pieņem kā normu to, ka vīrieši pret sievietēm iztu­ras necienīgi. Kamēr bērns ir mazs, viņam ar māti ir ļoti cieša saikne, un visas tās izjūtas, ko vī­rietis vērš pret sievu, viņš vērš arī pret bērnu. īpaši tas jūtams situācijās, kad bērns ir meitene, jo viņa kā topošā sieviete identi­ficējas ar mammu. Diemžēl meitene, kas jutusies noniecinā­ta, visbiežāk ar partneri nespēj veidot līdzvērtīgas attiecības. Jo, neticot sev, veselīgas attiecības ar pretējo dzimumu izveidot nav iespējams.

Sāpīgi, bet ērti

«Lai arī cik tas dažkārt no ma­las dīvaini neizskatītos, pieaugu­šie dzīvo apstākļos, kas viņiem ir ērti. Un nereti arī sievietes ērtāk jūtas ierastās attiecībās nekā uz­drošinās sākt ko jaunu,» uzsver Aelita Vagale. Vēl jo vairāk tāpēc, ka nereti pieaugušie ar attiecību starpniecību mēģina atšķetināt bērnībā neatrisinātos jautājumus. Ja tēvs krāpis māti, arī meita bie­ži neapzināti ieņem upura lomu un izaugot šādi ari izturas. Sie­viete labi zina, kā jārīkojas, kad vīrietis pieķerts krāpšanā, taču vi­ņa neprot apieties ar vīrieti, kurš nekrāpj. Tāpēc neapzināti viņa izvēlas attiecības, kurās jūtas kompetenta, kaut arī attiecībās tiek sāpināta. Bieži šīs sievietes dzīvo ar pārliecību, ka visi vīrieši krāpj savas sievas. Tā nebūt nav – sievas krāpj tie vīrieši, kuriem bail no patiesas tuvības. Viņiem bail uzticēties, jo bail vilties. Tā­dēļ, lai neviltos, viņi nolemj, ka ģimenē būs pirmie, kas partneri piekrāps. Turklāt, ja viņi uzzinās, ka arī sievas viņus krāpj, tas ne­būs tik sāpīgi, jo bez sievām vi­ņiem būs vēl citas sievietes. Ļoti bieži ar šiem cilvēkiem nav ie­spējams runāt par attiecībām, jo, tiklīdz saruna sāk skart emociju, jūtu pasauli, cilvēki jūt lielu trauksmi - viņi nezina, kā uzves­ties, ko sacīt, tādēļ no šīm saru­nām mūk. Visbiežāk arī viņi savā bērnībā guvuši apstiprinājumu tam, ka patiesa tuvība starp cilvē­kiem nav iespējama, viņi nejūtas vērtīgi. Paralēlās attiecības kalpo tam, lai gūtu apstiprinājumu, ka viņi ir interesanti un vērtīgi. Tā vietā, lai risinātu konfliktus ģi­menē, viņi no tā bēg citās attiecī­bās. Visbiežāk vīri savus sānsoļus no sievām slēpj, jo paši apzinās, ka rīkojas briesmīgi. Taču arī vi­ņiem ir bail aiziet no attiecībām, kas ir ērtas un paredzamas. Vīrs labi zina, kā sieva izturēsies, uzzi­not par kārtējo krāpšanu. Piemē­ram, viņa trīs dienas nerunās, ce­turtajā burkšķēs, bet pamazām viss atgriezīsies ierastajās sliedēs. Viņš savu dzīvi var paredzēt uz priekšu.
 

 

ASV šajā saka­rībā tika veikti pētījumi, kas aplie­cināja, ka tie bērni, kuru vecāki izlēma dzīvot kopā tikai bērnu dēļ, izauga daudz nelaimīgāki un destruktīvāki nekā tie bērni, kuru vecāki izšķīrās.

 

Ja ģimenē tā kļuvusi par sis­tēmu, ka vīrietim nepieciešamas paralēlās attiecības, šo situāciju pašiem bez speciālista palīdzības visbiežāk mainīt nav iespējams. Patiesībā abiem – kā vīram, kurš krāpj, tā arī piekrāptajai sievai ir viena problēma - pašcieņas trū­kums. Jāapzinās, ka viņi nekad nespēs piepildīt viens otra paš­cieņu, tas katram jādara pašam.

Perfekts aizbildinājums –  bērns

Tomēr bieži aiz bailēm kaut ko savā dzīvē mainīt, cilvēki iz­lemj palikt esošajās attiecībās. Un tam tiek atrasti dažādi aizbildinā­jumi, visperfektākais no tiem – bērnam jāaug ar abiem vecākiem.

«Taču šajā gadījumā jāuzdod jau­tājums, vai bērni nebūs tie, kas pieaugot, vecākiem pārmetīs, kā­pēc viņi neizšķīrās? Jo bērniem šajā situācijā jādzīvo ar diviem nelaimīgiem vecākiem, no ku­riem viens apzinās, ka rīkojas slikti un pastāvīgi jūt vainas un kauna sajūtu un otru, kurš jūtas kā upuris, pastāvīgi nomākts un dusmīgs. Abi vecāki (neatkarīgi no bērna vecuma) ar bērniem normāli komunicēt nespēj,» uz­sver Aelita Vagale. ASV šajā saka­rībā tika veikti pētījumi, kas aplie­cināja, ka tie bērni, kuru vecāki izlēma dzīvot kopā tikai bērnu dēļ, izauga daudz nelaimīgāki un destruktīvāki nekā tie bērni, kuru vecāki izšķīrās. Jāapzinās, ka mazs bērns ir ļoti atkarīgs no vecākiem un viņš nevar būt izolēts no tām izjūtām, ko piedzīvo vecāki pat tad, ja vecākiem pašiem šķiet, ka viņi ir lieliski aktieri. Jo bērns in­formāciju saņem arī ar žestu un mīmikas starpniecību. Diemžēl bērnam nav iespējas apgūt citu ģimenes modeli, kā vien to, kurā dzīvo vecāki, tāpēc izaugot tas bieži tiek atkārtots. «Ir jāapzinās, ka dzīvojam tikai vienreiz. Ne­vienam netiks dota iespēja, pie­mēram, vēlreiz izdzīvot vecumu no 30 līdz 40 gadiem. Tādēļ ļoti svarīgi ir sev pašai uzdot jautāju­mu, kādu dzīvi es vēlos?» tā Aeli­ta Vagale. Diemžēl, kā liecina pie­redzēja vīrs solījis sievu nekrāpt, tomēr to nepilda, ir maz ticams, ka šī situācija atrisināsies pati no sevis. Tāpēc svarīgi pašai sev pa­jautāt, ko varu darīt, lai ar savu dzīvi justos apmierināta un ne­meklēt aizbildinājumus ārējos apstākļos.

„Dzīvoju kā murgā...”

ASTRA (40): «Visu pagājušo gadu varu no­rakstīt, jo dzīvoju kā murgā. Vīrs nepārtraukti meloja, ka viņam jā­strādā, jāizpalīdz draugiem - šādi viņš centās attaisnot savu nebūša­nu mājās. Šajos stāstos viņš regu­lāri sapinās un nonāca pretrunās. Ar sievietes intuīciju jutu, ka kaut kas nav kārtībā, parādījās aizdo­mas, ka viņam varētu būt cita sie­viete. Taču, kad to tieši pajautāju, viņš tikai atbildēja, ka tās ir manas iedomas, lai lieku viņu mierā. Viņš mīlot tikai mani. Man gribē­jās tam ticēt. Līdz viņu nejauši pieķēru... Vīrs sacīja, ka ar otru sievieti viņu vieno tikai izklaide, nekas nopietns, sacīja, ka mums vairāk jādomā par mūsu attiecī­bām. Piekritu mēģināt attiecības glābt, jo mēs kopā bijām 17 ga­dus! Turklāt mūsu dēls ir pusau­dža vecumā, un viņam tēvs ir ne­pieciešams. Attiecības ar otru sie­vieti vīrs solīja pārtraukt. To, ka viņš iepriekš bija mani nodevis, briesmīgi pārdzīvoju, taču domā­ju, ka tikšu galā. Dēlam neko ne­sacīju. Taču pēc pāris mēnešiem uzzināju, ka vīrs ar to otru sievie­ti tiekas joprojām. Turklāt vairs nekādu aizbildinājumu par dar­bu, un draugiem viņš vairs neiz­domāja. Viņi tikās neslēpjoties, un, ja es jautāju, uz kurieni viņš dodas, vīrs atcirta, ka tā nav mana daļa. Dusmās sakravāju vīra man­tas, taču viņš atkal sāka runāt, ka mums jāmēģina vēlreiz, un tā viņš palika... Taču tas, kas sekoja, bija murgs - regulāri viņš nak­šņoja pie otras sievietes, sakot, ka paliks pie saviem vecākiem. Pa­cietu to dēla dēļ. Kad viņš ieradās mājās, centos būt laipna, neko nepārmest. Taču pie otras sievie­tes viņš palika arvien biežāk, līdz paziņoja, ka arī Jauno gadu vairs ar mums nesagaidīs... Manī ir tik daudz dusmu gan pret šo sievieti, gan pret vīru. Jo biju gatava mēģi­nāt, bet viņš izturējās kā lupata, kas runā vienu, bet dara ko citu. Man ļoti sāp, ka arī dēls notieko­šo ļoti pārdzīvo un jūtas tētim ne­vajadzīgs...»

Pieradusi pie krāpšanas

KRISTĪNE (42): «Skatoties uz savas draudzenes ģimeni, man ir vairāk jautājumu nekā atbilžu. Man draudzene precējusies ir jau ļoti ilgi, viņas ģi­menē aug divas meitas, abas stu­dē, abas vairāk vai mazāk jau ie­kārtojušas pašas savu dzīvi. Drau­dzenes vīrs ir no tiem cilvēkiem, kurš nemitīgi veido paralēlās at­tiecības, un mana draudzene to zina. Kā viņam uzrodas kāda jau­na aizraušanās, draudzene skrien pie manis izraudāties, sola šķir­ties, jo šādu dzīvi nevarot izturēt. Pārdzīvoju līdz ar viņu, jo šajā lai­kā viņa dzer nervu zāles, vakaros, lai varētu aizmigt, arī miega zāles. Mēs dzīvojam mazpilsētā, tāpēc viņai ir jāsadzīvo arī ar to, ka ap­kārtējie cilvēki ir labi informēti par vīra sānsoļiem. Interesanti, ka draudzenes vīrs, pat stūrī iedzīts, vienmēr liedzas un nekad nav at­zinis, ka viņam bez sievas būtu vēl kāda sieviete. Parasti viņš at­bild, ka citiem tikai tā šķietot. Ar viņu draudzene tā atklāti nav spē­jusi izrunāties.
Par šķiršanos draudzene runā vairāk nekā divdesmit gadus, ta­ču tā arī lēmumu nav pieņēmusi. Tiklīdz vīram kārtējā aizraušanās pāriet un ģimenes dzīve ieiet ve­cajās sliedēs, draudzene dzīvo tā, it kā nekas traks nebūtu noticis. Abi ar vīru dodas ceļojumos, ko­pā pavada brīvdienas. Protams, saticība ilgst līdz nākamajai rei­zei, kad vīrs atrod jaunu mīļāko. Esmu draudzenei jautājusi, kā­pēc viņa nešķiras, un viņa atbild, ka šo gadu laikā ar vīru abi ir ie­gādājušies dzīvokli, sasnieguši zi­nāmu materiālo labklājību, un pēc šķiršanās viss būtu jādala uz pusēm. Viņa baidās, ka nespētu dzīvot viena ar savu algu. Man šķiet, tās ir tikai atrunas, jo manai draudzenei   ir  laba  izglītība, darbs, un arī par savu algu viņai nav pamata sūdzēties. Tā vien šķiet, ka pie šādas dzīves viņa vienkārši ir pieradusi.»

Ieva Konstante, žurnāls Marta

Materiāls publicēts sadarbībā ar nacionālo ziņu portālu
www.kasjauns.lv
 


 



0 Pievienot komentāru

Lasi vēl

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk