Izvarošana, izmantošana vai tomēr pašas izlaidība..?

Tolaik biju apmēram, divdesmit gadus veca. Meitēns, kas nesen ieradies lielajā Rīgā no dziļajiem laukiem, lai karjeru kaldinātu. Mācījos, strādāju. Darba kolektīvs jautrs — ne vien gudri cilvēki, bet arī tādi, kas izklaidējas uz pilnu klapi. Tiku parauta līdzi, es viņiem patiku. Tad arī pirmo reizi izmēģināju, kā ir sadzerties – man nevajadzēja daudz, it sevišķi, ja iedzēru kādu brūnu dziru tukšā dūšā...

Darbā kādā kabinetā notika kārtējā uzdzīvošana. Un es sadzēros. Nu traki. Drīz vien jau tupēju tualetē pie poda, cīnīdamās ar „zaļo pūķi”, vai kā nu to sauc. Brīžiem migu ciet, kāda kolēģīte vaktēja, lai pavisam te neaizmiegu.

Kad visi jau posās mājup, kolēģe nezināja, ko ar mani iesākt, jo dzīvojām katra savā pilsētas pusē. Man pieteicās izlīdzēt viens no priekšniekiem, kas jau ilgu laiku bija centies mani „iestiept” gultā — viņam patika nomēģināt visas darbinieces... Teicu kolēģei, ka ar viņu gan nebraukšu, bet viņa mierināja: „Liecies mierā, viņš taču ar tevi neko nedarīs!”. Īsti neticēju, lai gan — kuram gan vajadzīga novēmusies meitene?

Vai tiešām viņš mani — piedzērušos meiteni, sāji pēc vēmekļiem smakojošu, — naktī būtu izmantojis?!

Iekrampējusies viņam elkonī, aizsteberēju līdz taksometram, un viņš mani veda... uz savu dzīvokli. Es nevarēju pakustēties, migu ciet. Viņš palīdzēja man noģērbties un, kolīdz biju ieguldīta gultā, atslēdzos.

Kad no rīta pamodos, viņš noliecās, lai noskūpstītu manu krūti un čukstēja kaut ko par aizvadīto nakti. Sēdēju kā sastingusi. Vai starp mums kaut kas bija? Uz brīdi uzpeldēja skats, ka viņš ir virs manis — vai tiešām? Vai tiešām viņš mani — piedzērušos meiteni, sāji pēc vēmekļiem smakojošu, — naktī būtu izmantojis?! Bet kaut kāda aina manā atmiņā ir, pavisam mirklīga, bet ir... Ar ko tā sākusies un ar ko beigusies — nav ne mazākās nojausmas.

Teicu, ka nesaprotu, par ko viņš runā, ģērbos un zvanīju taksometram, lai gan viņš aicināja vēl pazvilnēt gultā... Tad nu gan varonis — ja nevarēja dabūt citādi, tad vismaz, kad skuķēns galīgā tuņķī. Biju kā sālsstabs. Šokēta par sevi, par viņu. Jā, bet visvairāk par sevi. Meitene no laukiem, kas ieradusies pilsētā karjeru būvēt. Ar šņabi un caur gultu.

Pagājuši jau teju desmit gadi, bet sirdsapziņa un mieles neliek mieru. Un pārsteidzošākais tas, ka gadi šīs sajūtas neizdzēš. Neesmu centusies no viņa noskaidrot patiesību par to nakti, laikam bail dzirdēt... Ak...

Iesūtījusi: Zvaigznīte...