No meitenes kļūt par māti

„Bēbītis,” bija mani pirmie vārdi, pilni mulsuma, manī nebija ne vēsts no „plānotās” „sen esam pazīstami” sajūtas. Pirmajā mirklī mazais izskatījās citāds, nekā biju iedomājusies. Pat pasvešs. Slidens (turēšu cieši!). Un ļoti, ļoti patīkami smaržojšs.
Tikai aptuveni ar stundas nobīdi laikā nāca manis gaidītā „senā drauga izjūta”. Mūsu ilgi gaidītais mazulis ir — sagaidīts. Lai gan tam, ka esmu māte, tā pa īstam spēju noticēt tikai pēc kādiem trim mēnešiem...

Pārorientēšanās uz mammas lomu
Varētu domāt, ka pēc dzemdībām sievietēm jāizjūt prieks un tikai prieks. Tomēr gan hormonālo svārstību dēļ, gan tādēļ, ka, īpaši pēc pirmā bērniņa, jāgūst pilnīgi jauna dzīves pieredze, var rasties emocionālas svārstības — no lielas emocionālas pacilātības līdz pat raudulībai, depresīvām izjūtām.
Vajadzīgs laiks, lai aprastu ar jauno lomu. Svarīgi, lai apkārtējie jauno māmiņu šajā laikā neapgrūtinātu ar mājas darbiem un citiem pienākumiem — lai viņa izbauda šos pirmos kopābūšanas mirkļus ar bērnu!
Ideālā turpmākais notiek simbiozē „māte–bērns”, t. i., viņi dabiski dzīvo, ir kopā un viens otru izjūt, ja vien simbioze netiek izjaukta.
Bērns, pirmajā dienā vairāk guļot, dod laiku sievietei pārorientēties uz jauno — mammas — lomu. Jau dzemdībās viņa ir „piedzimusi” kā māte. Taču tas ir tikai sākums. Un arī vecāku prasmes var pieaugt un pieaugt — tā īsti par vecākiem mēs kļūstam visu dzīvi.
Tad, vilšus vai nevilšus, apkārtējie izsaka savus uzskatus, kas tad ir „laba māte”.

Bērns, pirmajā dienā vairāk guļot, dod laiku sievietei pārorientēties uz jauno — mammas — lomu. Jau dzemdībās viņa ir „piedzimusi” kā māte.

No visām iespējamām lomām, šķiet, mātes lomai piedēvēts visvairāk. Gan labais, gan sliktais. Mātes tēls gadu simteņiem ir ļoti glorificēts — mēs taču zinām attieksmi „tu taču esi māte!” vai „māte varone”, „ja tu esi māte, tev tas un tas ir jāzina!”… Irēnai Kondrātei labpatīk sievietes saukt par meitenēm, jo arī „sieviete” jau ir loma. Būtībā dzemdējusi meitene ir kļuvusi par māti… Protams, jau grūtniecības laikā viņa šai lomai ir gatavojusies. Un tomēr var pārņemt apjukums — kas tagad notiks?

Mēģini izprast savu bērnu
Vislabākais šajā situācijā ir nemēģināt „ierakstīties” citu priekšstatos, kas tad ir laba māte, bet vienkārši… mēģināt izprast savu bērnu. Mātes instinkti un simbioze „māte–bērns” attīstīsies. Tiesa, ar noteikumu, ka mātei tiks dota iespēja būt ar bērnu, turklāt mierīgā vidē. Ja kāds pa vidu visu laiku maisīsies, var izjaukt dabisko simbiozes attīstību! Nav jau obligāti visu laiku jāsēž ar savu bērnu, pārspīlēt nevajag. Bet kopābūšanas laiks ir nepieciešams, jo tad rodas instinktīva sapratne, kas ar bērnu notiek, ko viņš šobrīd vēlas, iemācīties atšķirt raudāšanas nianses — kad viņš protestē par slapjām autiņbiksītēm un kad vēlas uzēst.
Sievietei jādod iespēja pirmām kārtām savu bērnu izjust visprimitīvākajā veidā — tuviniekiem nevajag ieplest acis, ja sieviete brīnās par savu bērnu! Ir sievietes, kuras kautrējas: „Zini, es uzvedos kā muļķe — es visu nakti sēdēju un skatījos, kā mans bērns elpo.” Bet tas taču ir lieliski! Apbrīnojiet, pētiet savu bērniņu!
Nekautrējies no tā, ko teiks citi, — mūsu sabiedrībā jau ielikta klemme iedomāties, ka uzvedamies muļķīgi. Sievietei jāļauj uzvesties primitīvi, jāļauj atraisīt savus instinktus! Nevar kaunēties no tā, ka tu esi meitene, kurai ir bērns! Esi tāda! Tā ir tava iespēja, privilēģija šajā brīdī.
Un jauki, ja apkārtējie sievieti atbalsta un iedrošina.

Teksts no Lindas Rozenbahas grāmatas Gaidības un radības ar prieku, intervija ar psiholoģi un pēc pirmās profesijas vecmāti — Irēnu Kondrāti. Grāmata nopērkama grāmatnīcās. Tagad to var iegādāties arī www.davanas.draugiem.lv.